Kapu diena

Nelāgs datums un nelāga nedēļas diena. Kā vīrs teica, man šodien kapu diena.

Vakar tēva kapam tika uzlikts piemineklis un apmale. Mammu jau iepriekš brīdināju, ka pieņemts to darīt tikai pēc gada, ļaujot zemei nosēsties, taču viņa gribēja, lai kaps sakopts izskatītos jau tagad. Nestrīdējos.  

Šorīt uz tēva kapu kopiņas sastādījām efejas.

Savukārt pēcpusdienā braucu uz Latgali, pa ceļam iebraucot Viļānos, lai sakoptu savas omītes un opja kapus. Opis nav mūsu asins radinieks, bet kopš bērnības es viņu uzskatīju par savu opi.

Pirms pāris mēnešiem no Rēzeknes arhīva tika atsūtīts opja testamenta noraksts, kurā viņš savu Viļānu centrā esošo 1 ha zemes īpašumu, uz kura šobrīd atrodas bērnudārzs, novēlēja pilsētas Domei, bet ar tādu norunu, ka Dome sekos, lai viņa un viņa vecāku kapavieta tiktu uzturēta kārtībā. Nezinu, kāds ir juridiski noteiktais testamenta darbības ilgums, bet pēdējos vairāk kā 10 gadus (opis nomira 2008. gadā) neesam manījuši, ka kāds cits bez mums koptu viņa kapu.

Visvairāk mani šoreiz pārsteidza nevis tas, ka Dome ilgstoši nepilda savu tiesisko pienākumu, bet tas, ka līdzās opja kapam uz taciņas bija vēl no rudens palikusi liela lapu un zaru čupa. Līdzko tiks ievēlēta jaunā Domes vadība, rakstīšu iesniegumu. Vai tiešām kapos nav neviens, kas seko līdzi kārtībai?

Ar sarkanu ovālu apvilku opja kapavietu, bet tai līdzās kopš rudens atrodas vecu lapu kaudze.

 

Ābolītis

Nobraucu garām vecajam omītes dzīvoklim. Uz virtuves loga vairs nerotājās no vitrāžas krāsām veidotais ābolītis, ko pirms daudziem gadiem bērni uzdāvināja Viļānu omītei. Jaunais īpašnieks ielicis jaunus logus.