Nevērtīgais mantojums

Ilgi vilku gumiju garumā, līdz beidzot sadūšojos. Bez žēlastības izrevidēju no vecākiem pārmantotās padomju laika grāmatas. Par katru internetā mēģināju sameklēt kādu atsauksmi. Atradu pat vienu vērtīgu mājas lapu, kurā kāds vīrietis (drīzāk viņu nosauktu par censoni, jo es gan nespētu sevi piespiest lasīt padomju garā rakstītus tekstus) raitā un nedaudz humoristiskā stilā novērtējis katru sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” grāmatu. Žēl, ka nebija apraksti par grāmatām sērijā “Apvārsnis”, “Stāsti par vēsturi” (tur gan lielākā daļa novecojusi), “Stāsti par dabu” (vienīgā sērija, kurai pietaupīju pilnīgi visas grāmatas).

Starp bērnu audzināšanas grāmatām atradu 1988. gadā izdotu “Ģimenē aug bērns”. Joka pēc atšķīru lappusi uz dullo (52. lpp.) un palasīju. Mati saslējās stāvus, bet tāda bija tā mūsu bērnības politiskā propaganda. “Jau mazbērnam pēc attēla būtu jāiepazīst V.I. Ļeņins. Ieteicams pastāstīt, ka Ļeņins mīlējis bērnus, rūpējies par to, lai viņi varētu labi dzīvot. Piektā un sestā dzīves gadā vajadzētu veidot priekšstatu par V. I. Ļeņinu kā cilvēku, kas mācīja labi strādāt un mīlēt savu Dzimteni, kas daudz darīja, lai izveidotu mūsu Padomju zemi. Vēlams kopā ar bērnu no grāmatām uzzināt par Ļeņina bērnību, skolas gaitu sākumu, draudzīgo un lielo Uļjanovu ģimeni. Varētu pārrunāt, kā padomju tauta glabā V.I.Ļeņina piemiņu šodien, un kopā ar bērnu aiziet pie Ļeņina pieminekļa un tur nolikt ziedus.” Jāatzīst, ka pati esmu audzināta tieši tādā gaisotnē gan bērnudārzā, gan skolā. Tagad tas manī izraisa pretīgumu.