Mērfija likums

Ziemas periodā mašīnas bagāžniekā vienmēr līdzi vadāju sniega lāpstu. Šorīt to izņēmu laukā, lai vīrs, kamēr dēlu aizvedu līdz stacijai, pašķūrētu sniegu no mūsu automašīnas stāvvietas.

Tā kā vairāk kā diennakti bija pamatīgi snidzis, un nelielais stāvlaukums pie stacijas pirms pulksten 7-iem nebija iztīrīts, mašīna kupenā iestrēga. Nācās zvanīt vīram, lai atnes lāpstu. Tā bija vienīgā reize pa vairākiem gadiem, kad lāpsta būtu noderējusi brauciena laikā.

Kamēr gaidīju vīru, pāri stāvlaukumam pārbrauca mazs traktoriņš (gājēju ceļa tīrītājs). Šoferis neapvaicājās, vai nevajaga palīdzēt, kaut arī redzēja, ka cenšos atrakt mašīnas riteņus. Viņš pabrauca garām, uzšķūrējot manai mašīnai priekšpusē vēl vairāk sniega. Tagad tā bija iesprostota kupenās gan no priekšpuses, gan no mugurpuses.

Beigās kaut kā izdevās atrakties pašas spēkiem un veiksmīgi izbraukt no piesnigušā stāvlaukuma. Vīru, kurš nesa man lāpstu, savācu pusceļā uz mājām.

Nē – ģimenei!?

Pamatīgi sastrīdējāmies ar meitu. Aizvainoja viņas nelāgie izteikumi par mūsu ģimeni un par ģimenes vērtībām. Ciniski, rupji un egoistiski. Viņai, redz, šobrīd esot ļoti būtiski uzlabot savas attiecības ar draugiem. Ļoti skumji, ka domājot par savu labumu, viņa noniecināja ģimeni.