Filma "Es esmu šeit" stāsta par 17 gadus veco Raju un viņas 12 gadus veco brāli Robi, kuri kopā ar vecomāti dzīvo lauku mājā Rēzeknes novadā. Kad vecāmāte nomirst, bērni par to neziņo sociālā dienesta darbiniecei, tāpēc, nevienam nenojaušot, viņi dažus mēnešus dzīvo vieni paši. Tā kā Raja nevar sazvanīt uz Angliju aizbraukušo māti, viņa nolemj piedalīties angļu valodas olimpiādē, kur galvenā balva ir brauciens uz Londonu. Tādā veidā Raja cer satikt māti, lai visu izstāstītu.

Filma par ātru pieaušanu, izmisumu, mīlestības trūkumu, klusēšanu un cerību. Latviešiem ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Filmā tā mira mirklī, kad māte, atpērkoties ar naudu, atteica palīdzību uz Londonu atbraukušajai meitai. Pēc tam gan mirusī cerība atkal cēlās augšā, tikai citā kvalitātē, jo Raja saprata, ka vienīgais vistuvākais cilvēks šajā pasaulē ir brālis Robis, kuru viņa nedrīkst pamest tāpat, kā māte pametusi viņus.

Dzīves gudrība teic, ka cilvēku stiprāku dara pārbaudījumi. Tikai vieni šos pārbaudījumus izbauda brieduma gados, kad dzīvē daudz kas jau pārdzīvots, bet citiem ar pārbaudījumiem nākas saskarties agrā jaunībā. Filmā saskatīju dzīves pārbaudījumu salīdzināšanu ar brišanu pa dubļiem. Dubļi parādās pa ceļam uz skolu. Dubļos iekrīt atestāts un nosmērējas baltā Rajas izlaiduma kleita. Dubļu ir tik daudz, ka līdz mājas pagalmam nav iespējams atbraukt ar mašīnu. Pat līdzās esošais purva ezers ir tik dūksnains kā dubļi. Un kūdras kalns tik melns kā dubļi…

Mēs katrs savā dzīvē uzvelkam gumijas zābakus un brienam. Citiem izdodas pārbrist dubļiem pāri daudzmaz tīrām kājām, bet citi iestieg tajos arvien dziļāk, nošļakstot ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Un tad, kad veiksmīgi esam izbriduši no dubļiem laukā, mēs uzvelkam tīrus apavus (filmas beigās Raja Robim uzdāvina sarkanas botas).

Tikai pēc filmas noskatīšanās internetā izlasīju, ka angliskajā versijā filmas nosaukums ir “Mellow Mud”, kas tulkojumā nozīmē “Maigie dubļi”.

Filmā sarunas ir īsas un virspusējas, tāpēc skatītājam dažas lietas paliek neizprastas un neatklātas, piemēram, pilnīgi nekas nav zināms par bērnu tēvu – vai dzīvs, vai miris.

Manuprāt, filmā ir arī dažas nepilnības (tālāk runāšu no skolotājas skatu punkta). Pirmkārt, skolā bērnus uzņem no 7 gadu vecuma, tāpēc 12. klasi beidzot viņi ir 18 vai 19 gadus veci. Raja skolu pabeidza 17 gados. Tas nozīmē, ka viņa bija 11. klases skolēna vecumā. Otkārt, neticu, ka reģionālajā angļu valodas olimpiādē var uzvarēt vidusskolas skolēns, kuram mājās nav datora, televizora un pat grāmatu (pieņemsim, ka tās tiek paņemtas no skolas bibliotēkas). Un šādai olimpiādei nevar(!) sagatavoties dažu dienu laikā. Kad angļu valodas skolotājs Rajai jautā, kā viņa iemācījusies angļu valodu, jauniete atbild, ka pateicoties tēvam. Bet tēvs, kā iepriekš noskaidrojām, ir noslēpumā tīta persona, uz kuru var izbraukt filmu veidotāji, ja nevar izdomāt, kā pamatot atbildi. Treškārt, tā jau ir otrā jauniešiem domātā pēdējo gadu latviešu filma (arī “Izlaiduma gads” / 2014.), kurā skolotāji ielaižas seksuālās attiecībās ar saviem audzēkņiem. Vai tā ir kāda Latvijas skolotāju pataloģija? Kāpēc jāiemin dziļāk dubļos jau tā sabiedrības acīs tik zemi novērtētais pedagogs?

Filma orientēta uz jauniešiem, kuri vecāki par 14 gadiem. Skatījos to kopā ar saviem bērniem (17 un 13 gadus veciem). Viņi sākumā nesaprata, kāpēc mirušā vecmāmiņa, gluži kā ganksteru filmā, tika iemesta izraktā bedrē, nevis pienācīgi apglabāta. Nezinošajam skatītājam netika paskaidrots, ka bez apgādnieka palikušos bērnus var ievietot bērnu namā, ko Raja un Robis, protams, nevēlējās.

Visumā filma man patika. Tāda skumja un skaudra. Ar sāļām asarām beigās.