Zāļu sindroms

Aprīļa vidū tēvu biju aizvedusi uz kārtējo vizīti pie neirologa, kas specializējies Parkinsona slimības ārstēšanā. Tika izrakstītas citas zāles.

No sākuma domājām, ka tēvu slikti ietekmē maija mēneša karstumi. Kad sutīgais laiks beidzās, tēva pašsajūta neuzlabojās, kā bija cerēts. Tad sākām domāt, ka nespēks, ēstgribas zudums, novājēšana, apātija un nogurums varbūt ir saistīti nevis ar laikapstākļiem, bet gan ar zāļu nomaiņu. Meita internetā palasīja ārvalstu mediķu rakstus un konstatēja, ka neirologs pieļāvis kļūdu, jo zāles bija jānomaina pakāpeniski, nevis vienā dienā. Tēvam no iepriekšējām zālēm bija radusies atkarība, kuru vajadzēja samazināt pakāpeniski, pretējā gadījumā parādījās sindroms, kas izraisīja sliktu pašsajūtu.

Šodien tēvu vēlreiz aizvedu uz vizīti pie šī paša ārsta. Kabinetā iegājām trijatā. Tēvs, es un meita. Kad meita pateica savu pieņēmumu par zāļu sindromu, ārsts palika nikns. Uz galda nosvieda pildspalvu un strupi noteica, lai ārstējot pati. Tad ilgi kaut ko meklēja datorā…

Pirmo reizi vizīte ilga 30 paredzētās minūtes. Parasti mēs maksājām 60 vai 70 eiro par 5-7 minūtēm. Un izrādās, ka šim ārstam ir arī valsts apmaksātās vizītes (tēvu pierakstīja uz atkārtotu vizīti pēc mēneša), kaut Paula Stradiņa poliklīnikas reģistratūrā jau vairākus gadus apgalvo pretējo.

Biju pateicīga meitai par klātbūtni vizītē, jo beidzot ārsta augstprātība tika aplauzta. Atceros, kā vienas vizītes laikā viņš vairākas reizes klaji žāvājās, kad stāstīju, kā tēvam klājas.

Var jau pateikt, lai sameklējam citu neirologu. Diemžēl neirologi, kas specializējušies Parkinsona ārstēšanā, internetā uzrādās tikai divi.