Kojas

Pēdējā mēneša laikā meita aizvien vairāk noskaņojās no septembra uzsākt patstāvīgu dzīvi kojās (kopmītnēs), jo viņai apnikuši mani aizrādījumi par drēbju čupu, kas mūžīgi mētājas uz grīdas līdzās viņas drēbju skapim, kā arī par ieilgušajām nakts pastaigām kopā ar draugiem. Pret meitas vēlmi sevišķi neiebildu, jo uzskatu, ka attieksme un uzvedība mainās līdz ar vides apstākļu maiņu. Varbūt beidzot sapratīs, ka pieaugušajam bez izpriecām ir arī vesels lērums pienākumu, kurus neviens cits viņa vietā nepildīs.

Šodien meita aizbrauca pieteikties dzīvošanai kojās. Un labi vien bija, ka to izdarīja, jo iepriekš laikam iedomājās, ka kopmītņu istabiņas līdzinās viesmīlīgiem viesnīcu numuriņiem, kādos pavadītas naktis ekskursiju laikā. Esot palūgusi, lai pie kojām sastaptās meitenes parāda savas istabiņas. Kā vēlāk stāstīja – pat dārza mājiņā dzīvot būtu bijis labāk, jo koju istabiņās valdījusi liela nekārtība un netīrība. Viscaur mētājies viss iespējamais, kas vien var mētāties. Klusībā nopriecājos, jo beidzot meitai tika dota iespēja ieraudzīt, kādā “sūdu bedrē” dzīvo cilvēki, kas pēc sevis nav raduši vākt. Lēmumu “kojām nē” vēl vairāk apstiprināja kailais “mētelīšu virinātājs”, kurš netālu no kojām pašapmierinājās.