Lieldienu sacensības

Pamodos pēc četriem un nevarēju vairs aizmigt. Jau otro nakti ar pamatīgu klepu mani nomocīja vīruss. Nespēju pat sakopot spēkus, lai pieķertos Lieldienu olu krāsošanai. Iekšēji sevi mierināju, ka tāpat vārītās olas neviens pēc tam neēdīs.

Kamēr manējie vēl gulēja, pa visu māju paslēpu 21-u šokolādes oliņu. Pie tam tādās vietās, kurās uzreiz nav iespējams pamanīt. Varbūt kāda oliņa tiks atrasta tikai pēc nedēļas vai pat vēl vēlāk.

Tieši tādas pašas sacensības vēlējos uzrīkot jau pagājušajā gadā, bet, tā kā biju to izdomājusi par vēlu, šokolādes oliņas veikalos vairs nebija pieejamas. Toreiz meita mani mierināja: “Mam! Mēs taču esam cita vecuma grupa!” Tikai šodien šī cita vecuma grupa (ieskaitot vīru) ar neslēptu azartu piedalījās šokolādes oliņu meklēšanā.

Katram atvēlēju trauciņu, kurā ielikt savus atradumus, jo, protams, kā visās sacensībās, jābūt arī uzvarētājam. Vēl pabrīdināju, ka līdz pat mirklim, kamēr nebūs atrastas visas oliņas, tās nedrīkstēs apēst. Meita, protams, paklusām vienu notiesāja, tāpēc oliņas vietā viņas trauciņā ieliku rozā dzēšgumiju.

Vienu olu nācās diskvalificēt. To biju noslēpusi zem datora krēsla sēžamvietas spilvena ar cerību, ka nostrādās zirņa princips (pasaka par princesi uz zirņa) un apsēžoties, kāds to sajutīs. Taču dēls tik aizrautīgi spēlēja datorspēles, ka šokolādes oliņa zem spilvena bija kļuvusi plakana kā pankūka.

Kopsavilkums – līdz vakaram no 20 šokolādes oliņām bija atrastas tikai 13. Atlikušas vēl 7-as.