Aizvainojums

Dēlam bija beigušās mitrās salvetes, ar kurām katru vakaru jātīra dzirdes aparāts, tāpēc aizbraucu uz dzirdes centru tās iegādāties. Ieejot uzgaidāmajā telpā, netālu no ārdurvīm līdzās krēsliem stāvēja viens vīrietis, bet pie administratores – otrs vīrietis. Nostājos aiz vīrieša, kas iepirkās pie administratores. Kad viņš beidza iepirkties, pateicu savu vēlmi.

Aiz muguras izdzirdēju pārmetumu pilnu balsi: “Vispār jau es biju pirmais.”

Pagriezos pret vīrieti, kas stāvēja netālu no ārdurvīm un atbildēju: “Atvainojiet. Es domāju, ka jūs gaidiet vizīti pie ārsta. Ejiet tad pirms manis.”

Uz ko saņēmu netīkamu atbildi: “Es jau neesmu tāds cūka kā jūs.”

Sen nebiju jutusies kā blēņas izdarījis bērns, kas tiek apsaukts netīrīga dzīvnieka vārdā. Iekšēji izjutu aizvainojumu. Centos sevi mierināt ar domu, ka vīrietis ir pavecs un varbūt pat slims ar nerviem.