Smeldzīgu atmiņu varā

“Grāmatas lasīšanai piemērota diena, jo ārā plosās stiprs vējš,” - nodomāju un aizbraucu līdz grāmatnīcai. Plauktā pie bērnu grāmatām pamanīju Patrika Nesa “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (vērtējumu lasīt šeit). Turpat veikalā palasīju dažas lappuses un sapratu, ka man patiks. Atbraucot mājās, iekārtojos gultā zem siltas segas, un tā nosēdēju vairākas stundas, neizlaizdama grāmatu no rokām.

Pēc izlasīšanas ļāvu vaļu asarām. Atcerējos, kā pirms vairākiem gadiem atvadījos no opja. Vēzis viņam atņēma vienu kāju, un nu bija sācis savu postošo ceļu uz iekšējiem orgāniem. Dienu pirms nāves, kad opi apciemoju slimnīcā, viņš man pačukstēja, ka jūt, kā viņa (Nāve), sākot no apakšas, virzās uz augšu. Toreiz viņam teicu: “Opi, tu to izturēsi, jo tu dzīvē tik daudz jau esi izturējis!” Karu, kura laikā jauns puisis piespiedu kārtā tika iesaukts vācu armijā. Sibīrijas cietumu, kurā kā politiski ieslodzītajām kopā ar slepkavām nācās pavadīt 10 gadus (bija notiesāts uz 25 gadiem). Gadu desmitus ilgo atšķirtību no brāļa un māsas, kuri dzīvoja Amerikā. Apkārtējo padomju laika cilvēku negatīvo attieksmi. Un sarētoto kāju, kas par sevi atgādināja jau no cietuma gadiem. Kāpēc cilvēkam jāpiedzīvo tik daudz sāpju?

Analīzes

Vakarpusē, kad vējš pierima, izbraucām  ar riteņiem pa mežu. Pretī nāca divi jauni vīrieši, rokās nesdami caurspīdīgas stikla pudeles, līdz pusei pildītas ar dzeltenīgu saturu, ko pārklāja neliela putu kārtiņa. Lai arī sapratu, ka pudelēs saliets alus, nosmējos, jo izskatījās, ka abi vīrieši uz mežu atnesuši nodot savas urīna analīzes.