Prologs. Mūsu ģimenei vairāku gadu garumā izveidojusies jauka tradīcija - vismaz vienu reizi mēnesī visiem kopīgi aiziet uz kini. Kad bērni bija mazi, gājām uz multenēm. Abi ar vīru to darītu vēl joprojām, bet mūsu pusaudžiem iestājies vecums, kurā publiski tiek afišēts, ka multenes domātas sīkajiem. Tā nu mēs mēģinām viens otra interesēm pielāgoties, izvēloties kopīgi skatāmo mākslas filmu. Šoreiz uzticējos vīra gaumei, jo viņš teica, ka zinātniskās fantastikas filma „Starp zvaigznēm” pēc atsauksmēm ir ļoti labi novērtēta. Prologa beigas.

Sākšu ar to, ka man personīgi filma nepatika. Bet gaumes jau ir dažādas, jo vīram un abiem bērniem - patika. Manā skatījumā filmu neglāba pat „sieviešu auditorijas pievilinātājēsma” – visu varenā mīlestība, kurai nav ne laika, ne telpas robežas. Filma bija pārāk izstiepta (gandrīz 3 stundas) un ar garlaicīgiem dialogiem. Sākumposmā, kad kinītī nopirktie saldumi jau bija beigušies, es iemigu. Pēc kādām 15 minūtēm atkal pieslēdzos un sapratu, ka neko svarīgu neesmu izlaidusi.

Var jau uzskatīt, ko tā mājsaimniece vispār sajēdz no zinātniskās fantastikas. Būtu labāk sēdējusi mājās un skatījusies salkanās mīlestības filmas...

Apmēram pirms mēneša cītīgi izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu „Īsi par manu vēsturi” (Jāņa Rozes apgāds), kurā viņš apraksta melnā cauruma singularitātes* būtību, kā arī teoriju par ceļošanu laikā (ceļojot pagātnē, dodoties caur tārpejām**). Toreiz gandrīz neko nesapratu, kaut arī dažas lappuses pārlasīju vairākkārtīgi. Filmā „Starp zvaigznēm” šīs teorijas tika apspēlētas vizuāli, tāpēc man kļuva skaidrāks. Varētu pat teikt, ka filma man palīdzēja izprast Stīvena Hokinga grāmatu.

Jāatzīmē vēl vienu filmā pateiktu vērtīgu domu. Citāts aptuveni šāds: „Mums inženieri nav vajadzīgi. Mums vajadzīgi zemnieki, jo cilvēkiem nav ko ēst.” Vai nešķiet, ka šobrīdējā sabiedrība uzņēmusi kursu uz šo pusi? 

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 

 

 

* Masīvai zvaigznei ir tik spēcīgs gravitācijas lauks (pievilkšanās spēks), ka gaisma no tā nespēj izlauzties. Izstarotā gaisma no zvaigznes ne cik tālu netiek, jo tiek rauta atpakaļ ar zvaigznes pievilkšanās spēku. Šādi objekti tiek saukti par melnajiem caurumiem. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

Singularitāte ir laiktelpas punkts, kur laikatelpas liekums kļūst bezgalīgs; punkts, kurā blīvums ir bezgalīgs. Dažas teorijas prognozē, ka singularitāte veidojas melnā cauruma centrā, kā arī Visuma beigās vai sākumā. (No vikipēdijas.)

**Tārpejas – hipotētiski laika tuneļi, kas varētu savienot dažādus telpas un laika reģionus. Ieejot vienā tārpejas atverē un izejot ārā pa otru, nonāktu citā vietā un citā laikā. Tārpejas, ja tādas eksistētu, būtu ideālas ceļošanai. No tārpejas varētu aiziet uz otru galaktikas malu un atgriezties atpakaļ uz vakariņām. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Aizkulises

2014. gada filma, kas tapusi ar pārtraukumiem 8 gadus.

Režisors: Christopher Nolan