Pateicība

Vai ir kāds noteikts uzvedības modelis, kā būtu jāizturas, saņemot dāvanu? Manu bērnu, kas audzināti vienādā vidē, pateicība par dāvanām vai pirkumiem ir krasi atšķirīga.

Ar meitu aizbraucām uz Rīgas lielveikalu, jo viņa vēlējās dzimšanas dienas dāvanā saņemt jaunus apģērbus. Palīdzēju izdarīt labāko izvēli. Arī naudas izteiksmē pirkumi, manuprāt, bija pietiekoši lieli, lai par tiem es un tēvs (tēvs gan bija neklātienē, taču pirkumi veikti par viņa naudu) saņemtu pienācīgu pateicību. Diemžēl meita aprobežojās ar tādu ikdienišķu, aukstu, bezpersonisku un garām ejošu paldies. Bez prieka, bučas un samīļošanas. Tādu pašu paldies viņa varētu pateikt par apēstām pankūkām brokastīs.

Savukārt dēls, kurš mūs gaidīja mājās, par jauno sporta jaku, ko atvedu, mani gan samīļoja, gan sabučoja.

Pateicu meitai, ka viņa nemāk izrādīt pateicību, saņemot dāvanas. Uz to viņa atbildēja, ka negrib pielīst un lišķoties, kā to darot brālis. Vai tiešām pateicība par kaut ko ir prasta pielīšana? Tad jau pēc viņas spriedumiem iznāk, ka mēs visu dzīvi kādam pielienam.