Teātris

Kad janvāra sākumā internetā vēlējos iegādāties biļetes uz Nacionālā teātra izrādi “Īstā bērnība” (vērtējumu lasīt šeit), bija atlikusi vien pēdējā vieta. Atrados dilemmas priekšā. Tik ļoti negribēju viena pati braukt uz Rīgu, bet tai pat laikā ļoti gribēju šo izrādi redzēt. Pēc ilgām pārdomām sapratu, ka labāks ir otrais variants.

Izrāde notika Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Par to, ka ieejas režģotās metāla kāpnes man atgādina ieeju lielveikala noliktavā, esmu rakstījusi jau iepriekš. Šodien saskāros vēl ar kādu dīvainību, proti, milzīga izmēra garderobes numuriņu. Ne īsti kabatā, ne īsti rokassomiņā ieliekams. Apmēram 10x13(!) cm liels finiera četrstūris (skat. foto).

Vēl bija viena lieta, kas man šķita pilnīgi nepieņemama. Mini kafejnīca, kas atradās nelielā telpā aiz garderobes, bija pārceļojusi tuvāk skatītājiem, tas ir, kafejnīcas galdiņš tika ierīkots zālē līdzās skatuvei. No sākuma cilvēki kautrējās iet iepirkties, jo pārējiem no sēdvietām tas redzams kā uz delnas, bet, jo mazāk laika atlika līdz izrādes sākumam, jo visi jutās arvien izsalkušāki, tāpēc sastājās rinda. Līdz ar to izrādes sākums apmēram 10 minūtes kavējās. Pēc tam cilvēki nopirktos pīrādziņus/kūkas ēda un sulu/kafiju/grādīgos dzēra, sēžot skatītāju sēdvietās(!) un skatoties izrādi(!). Gluži kā kino teātrī. Arī cukurvate te tika pārdota. Vēlāk gan internetā izlasīju, ka to izdomājuši paši aktieri. Bet tik un tā kaut kā Rīgas cirku atgādināja.

Pagājušā gada martā pēc izrādes “Mollija saka: Jā!” noskatīšanās šajā pašā zālē, recenzijā rakstīju, ka “...mūsdienās cilvēki nākšanu uz teātri vairs neuztver kā svētkus. Arī apģērba ziņā. Vairs jau nav daudz atlicis, lai te sāktu tirgot popkornu!” Nu, lūk! Mans pieņēmums piepildījies. Pat gads nav riņķī!

Pārmērīgais klusums

No teātra mājās ierados ap pulksten 18-iem. Abi bērni bija aizgājuši pie saviem draugiem. Mājās tikai vīrs. Viscaur valdīja miers un klusums. Biju tik priecīga, ka šo svētlaimīgo sajūtu varēšu izbaudīt līdz pat pulksten 23-iem. Diemžēl izturēju tikai kādas divas vai trīs stundas. Pēc tam sāku izjust bērnu kņadas un strīdu trūkumu.