Bezatbildība

Janvārī audzināmā klase izteica vēlmi braukt divu dienu ekskursijā uz Daugavpili. Paši izdomāja datumu un maršrutu. Es rezervēju viesnīcu, autobusu un sarunāju piecas apskates vietas ar aktivitātēm. Šodien palūdzu apstiprināt, kas brauks ekskursijā. No 26-iem skolēniem – tikai 13.

Sadusmojos. Tāda bezatbildība – vienu dienu gribu, bet nākamo – jau negribu. Tik daudz laika veltīju, lai visu sarunātu, bet viņi pievīla. It kā man būtu baigais prieks divas dienas atraut no savas dzīves, lai braukalētu apkārt un uzņemtos atbildību par 26-iem pieaugušiem cilvēkiem.

Maksa par padarīto darbu

Vienmēr līdz šim ir bijis tā, ka vērtējums savā ziņā ir samaksa par skolēna padarīto darbu. Izglītības ministrija no nākamā gada vēlas mainīt vērtēšanas sistēmu, jo esošā sistēma nemotivējot. Skolēns tiekot pieradināts darīt tikai tad, ja par to būs vērtējums.

Un kā ir ar pieaugušajiem? Kāpēc pieaugušie ir pieradināti darīt tikai tad, ja par to tiek maksāts? Kāpēc viņiem nav motivācija darīt kaut ko bez samaksas?

Ka tik nav tā, ka ar jauno vērtēšanas sistēmu mēs vēl dziļāk iebrauksim degradētās izglītības sistēmas auzās.