Latviešu valoda

Piestrādāju kā privātskolotāja, gatavojot dēlu latviešu valodas eksāmenam.

 

Vecāku (negramatiskā) vēstule

E-klases pastā saņēmu vienas mammas vēstuli. Bērna vārdu aizstāju ar A., bet pārējo tekstu publicēju oriģinālu.

“Labdien! Atrodot vienīgo sarunas iespēju eklases epastā gribu no jums tieši uzzināt. Mani ļoti satrauca 7b klases skolēna A. nopelnītā atzīme 18.maijā mācību stundā.Atzīme  5 .Man kā mātei ar A. ir stingri atrunātas viņam mācoties vai noslinkojot nemācoties zinot viņa prāta spējas,atzīmes.Zinot eklasē viņa vidējo atzīmi starp visiem 77 skolēniem.kuri šogad mācās 7klasēs.ka viņš stabili saglabā 2vietu.Un priekš viņa tas ir liels mācīšanās stimuls.Tagad man radies jautājums vai mācoties klasē ar matemātikas un svešvalodas novirzienu pēc kādiem kritērijiem bija novērtēta atzīme 5..Protams pieļauju domu ka stundā viņš ir paslinkojis un izdarījis darbu pavirši ja vien pie uzdotā darba izpildes nav vajadzīgs mākslas skolas audzēkņu talants.

Ar cieņu..Esmu noteikti gatava tikties un pati redzēt novērtēto darbu..

Ja būs vajadzība noteikti piesaistīsim arī mācību daļas vadītāju.”

Pirmais, ko gribējās atbildēt: “Pirms vēstules nosūtīšanas, vēlams to pārlasīt, lai izlabotu gramatiskās un sintakses kļūdas.” Protams, ka to neuzrakstīju, bet uzaicināju māti uz skolu apskatīt dēla zīmējumu un, ja uzskata, ka tiešām nepieciešams, tad tikties arī ar mācību daļas vadītāju.

Ir nu gan pienākuši laiki. Agrāk vecāki ar mācību daļas vadītāju tikās, kad bērnam bija nesekmīgs vērtējums. Tagad viņi taisās skriet sūdzēties par katru vērtējumu, kas, viņuprāt, šķiet par zemu. Varētu padomāt, ka liela mūsdienu vecāku daļa ir “pagrīdes pedagogi” ar izcilām zināšanām jebkura mācību priekšmeta metodikā, kas, ja būtu iespējams, paši izliktu visus vērtējumus savam lolojumam.

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko