Otrā diena tēva garāžā

No rīta līdz vakaram bez pusdienu pārtraukuma turpināju vakar iesākto – šķiroju tēva garāžā krāmus, tādā veidā lietderīgi izmantojot lietainās dienas. Vienu brīdi, kad viss no plauktiem tika izvilkts laukā, konstatēju, ka mantu tik daudz, ka man vairs garāžā neatliek vietas, kur pārvietoties.

Kā iebraucu šķiroto atkritumu laukumā (šodien te biju vairākas reizes), tā sāka pamatīgāk līt. Pieņēmēja jau smējās, ka katru reizi atvedu lietu. Arī vakar, kad sāku no mašīnas krāmēt laukā atkritumus, sāka gāzt.

Trīs reizes vedu metālus uz metāllūžņu nodošanas punktu (nekad agrāk to nebiju darījusi). Nu jau māku atšķirt ne tikai alumīniju, svinu un skārdu, bet arī nerūsējošo tēraudu, varu (kaparu), misiņu un melno metālu.

Kad pārrados mājās, vīrs teica, ka esmu palikusi sirmāka. Manus lietū saskrullējušos matus bija apsēduši putekļi.