Vilciena modinātājs

Dēls uz skolu parasti brauc kopā ar labāko draugu, kurš arī mācās Rīgas centra skolā, tikai citā. Baidīdamies, ka vilcienā var aizgulēties, draugs nekad neguļ. Toties manējais, būdams drošs, ka draugs viņu pamodinās, visas 45 minūtes mierīgi snauž.

Šonedēļ draugam projektu nedēļa, tāpēc viņš uz skolu brauca ar vēlāku vilcienu. Kā dēla modinātājs kalpoja mans telefona zvans, jo 5-as minūtes pirms iebraukšanas Rīgas stacijā, es zvanīju. Vakar pēc mana zvana dēls atkal esot iemidzis. Rīgas stacijā veiksmīgi pats pamodies un no vilciena izkāpis pēdējais. Pajautāju, vai tiešām neviens pieaugušas viņu nepamodināja? Nē. Arī vīrs apgalvoja, ka tagadējos laikos katrs esot par sevi un vilcienā citus (pat bērnus?) nepamodinot. Esmu vilcienā nobraukājusi vairāk kā 10 gadus (80-tajos un 90-tajos gados studijas un darbs). Toreiz, izkāpjot Rīgas stacijā, mēs vienmēr guļošos modinājām.

Šodien, dēlu pavadot līdz vilcienam, ieraudzīju viņa draugu. Urā! Modinātājs atgriezies!