Gardās “zāles”

Lai mazinātu nogurumu, pirms pāris mēnešiem mamma no medus, riekstiem, citrona un vēl citiem labumiem bija pagatavojusi veselības ēdienu, ko pa vienai ēdamkarotei vajadzēja apēst 3 reizes dienā. Lai arī pēc izskata brūnganais maisījums apetīti nerosināja, jau no jaunības zināju, kas tas ir ļoti gards. Tā kā pārējie ģimenes locekļi neuzticējās dīvainajām “zālēm”, našķojos viena pati.

Vakar pēc Rīgas brauciena uzvārīju tēju un domās jau iztēlojos, kā atvēršu ledusskapi, izņemšu gardo “zāļu” burku un ar ēdamkaroti no tās izķeksēšu prāvu salduma porciju...  Liels bija mans aplauziens, kad burku vairs nekur nevarēju atrast. Tikai vēlāk uzzināju, ka, ciemodamās pie mazbērniem, to atkritumu kastē bija izmetusi mana mamma. Viņai šķitis, ka saldajām “zālēm” beidzies derīguma termiņš.

Vakarā mammai piezvanīju un pateicu, ka esmu ļoti apvainojusies. Es taču neeju pie viņas ciemos un uz savu galvu nemetu ārā to, kas man liekas nederīgs.

Šodien vēl joprojām jutu aizvainojumu līdz brīdim, kad piezvanīja mamma un atvainojās. Viņa apsolīja pagatavot jaunu veselības ēdienu. Tajā mirklī sajutos kā mazā, mīļā meitiņa. Tik patīkami bija apzināties, ka par mani atkal, tāpat kā bērnībā, rūpējas mamma.