Latvija kā glezna

Lai gan dabā dominē brūngani pelēcīgie toņi, mēģināju saskatīt skaisto arī šajās šķietami drūmajās krāsās. Atceļā no Kuldīgas uz Rīgu pārņēma sajūta, ka pārvietojos pa kādu no V.Purvīša gleznām. Pilsētā, kur pavadu ikdienu, patiesās dabas krāsas pamanīt nevar. Tās nomāc mākslīgais apgaismojums un Ziemassvētku rotājumu spožums. Tikai tad, kad skatam paveras dabasskati vairāku kilometru tālumā, apzinies, cik Latvija ir skaista. Pat tik pelēkā un drūmā dienā kā šī.

 

Sabiles lelles

Pabraucu garām leļļu dārzam. Klusībā pie sevis prātoju, ka varbūt vajadzēja nofotografēt, jo vēlāk nožēlošu, ka neesmu to izdarījusi. Griezu mašīnu riņķī un braucu atpakaļ.

Ko es par to domāju? Oriģināli, bet nedaudz arī baisi. Tur, kur nav dzīvības, tur valda nāves dvaša. Lelles man asociējās ar sastingušiem, noburtiem cilvēkiem gluži kā pasakā par Ērkšķrozīti.

 

Ziemassvētku sajūtas

Līdzās t/c “Spice” uzstādīta milzīga egle, kas lielumā var sacensties ar Krasta ielas “Lido” egli. Un šo “Spices” egli rotā simtiem dažādu bumbuļu. Vīrs līdzjūtīgi noteica, ka neapskauž cilvēku, kuram tos nācās karināt. 

Atcerējāmies mūsu bērnības egles. Toreiz - 70-tajos - es biju neizsakāmi priecīga par trijām dažādu krāsu lampiņām, kas gadu no gada kopā ar apskrāpētajām stikla mantiņām un baltajiem vates pikučiem rotāja manu mājas eglīti. Bet vīram pat tāda disko gaismas ekstra nav bijusi. Viņš izticis ar parastajām svecītēm. 

Un kā ir tagad? Vai svētku noskaņu var radīt vientuļa sveces liesmiņa? Vai arī mūsu prasības līdz ar labklājību ir augušas?