Karš un bērnība

Terorakti Briselē lika man atcerēties apmēram 10 gadu vecumā izjustās bailes no iespējamā kara. 70-tajos un 80-tajos gados, kad pastāvēja PSRS un ASV aukstais karš, skolā tikām apmācīti, kā rīkoties, ja tiek uzmesta atombumba. Ar baltiem marles apsējiem uz mutes, mācību trauksmes laikā skrējām slēpties skolas pagrabā.

Pilnīgi visu ēku logi pa diagonāli (krusteniski) bija jānolīmē ar papīra joslām. Iespējams, lai mazinātu triecienviļņa rezultātā radīto stiklu plīšanu.

Kad mācību trauksme notika pilsētā, vakarā visiem uz kādu stundu tika atslēgta elektrība. Nedrīkstēja iedegt pat sveces. Visapkārt braukāja milicijas mašīnas un, ja kāds atļāvās istabā paspīdināt gaismas staru, uzreiz ruporā tika aizrādīts.

Kad mācījos 9. klasē, militārajā stundā šāvām ne tikai mērķī, bet uz ātrumu izjaucām Kalašņikova automātu (arī meitenes) un vilkām gāzmasku.

Ilgstošā kara draudu situācija starp PSRS un ASV manī radīja nepatīkamas atmiņas uz visu dzīvi. Bet ko lai saka tie bērni, kuri šodien Briselē piedzīvoja karam raksturīgu situāciju - sprādzienus, nāvi un paniku?