Mežacūku bariņš

Naktī braucot no kursabiedru tusiņa, autoceļu aizšķērsoja prāvs mežacūku bariņš (8-10). Apstājos, lai pagaidītu, kamēr noies nost no braucamās daļas. Vairākkārtīgi slēdzu ārā un iekšā tālās gaismas, bet mežacūkas nelikās traucētas. Tā es uz ceļa tumšā meža ielokā stāvēju un gaidīju vairākas minūtes. Labi, ka aiz manis neviens nebrauca.

Esam padevušās

Tēvs atkal mokās. Ēst grib, bet nespēj norīt, jo rīklē burbuļo šķidrums, kas, viņu sakustinot, ietek elpceļā un aizcērt elpu. Un tad viņš izmisīgi elsdams un klepodams tver gaisu. Sāpīgi noraudzīties, jo apzinos, ka neko nespēju palīdzēt. Arī medicīnas personāls nav sevišķi ieinteresēts.

Ar mammu trīs reizes dienā ejam pie tēva un katru reizi ar bažām, vai izturēs līdz nākamajai mūsu vizītei. Esam padevušās. Neziņa, kas nelaiž vaļā jau ceturto nedēļu, no uztraukuma kuņģi rauj čokurā.