Madeiras sala (turpinājums)

 

Funšala

 

Funšala ir Madeiras salas galvaspilsēta, kur dzīvo aptuveni 112 tūkstoši cilvēku. Te atrodas gan osta, gan lidosta. Starpcitu Funšalas lidosta, kas nosaukta futbolista Kristiano Ronaldo vārdā, ierindota pasaules bīstamāko lidostu pirmajā desmitniekā, jo tā iespiesta starp kalniem un Atlantijas okeānu. Piezemēšanās laikā pilotiem jābūt precīziem, jo lidmašīna tiek vadīta kalnu virzienā un tikai pašā pēdējā brīdī pagriezta skrejceļa virzienā. Pie tam 1850 metrus garais (īsais!) skrejceļš ir uzbūvēts uz 180 dzelzbetona kolonnām, kuru augstums 50 m, bet diametrs 3 metri.

 

Funšalas lidosta ar skrejceļu, ko balsta 180 kolonnas.

 

Pilsētas nosaukums cēlies no šeit lielos daudzumos augošā savvaļas fenheļa, kas portugāļu valodā ir funchu.

Fenhelis.

Pilsētas ainavā dominē baltas mājas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, kas celtas uz kalna terasēm, bet ielas izklātas ar vulkānisko akmeni. No putna lidojuma pilsētas ainavu iespējams pārredzēt, ja augšup un lejup brauc ar pacēlāju, kas atrodas pie ostas. Brauciens kalnā aizņem aptuveni 15 minūtes un ir 3200 metrus garš. Cena augšup 16 eiro; ja brauc arī lejā, tad cena ir izdevīgāka.

Ar pacēlāju braucot kalnā, var ielūkoties apakšā esošo māju pagalmos. Es gan nebūtu priecīga, ja manu māju un manu dzīvi kāds svešinieks tā varētu vērot.

 

Pacēlāja galapunkts ir Montes kalns, kur var izstaigāt pasakaini skaisto Montes pils dārzu ar apmēram 100 000 eksotiskiem augiem, kas atvesti no citām pasaules valstīm. No šī paša kalna pa asfaltētu, ieslidinātu ceļu, pa kuru brauc arī mašīnas, iespējams lejā nobraukt ar ragavām. Tām ir koka slieces, un ragavas vada divi vīrieši, kas tērpušies baltās drēbēs. Viņu uzdevums ir ieslidināt ragavas un tās vadīt, nepieciešamajā līkumā iegriežoties vai arī nobremzējot. Nobraucienā, kas ir 2 km garš, tiek pavadītas apmēram 5-7 minūtes. Pēc tam atpakaļ uz Montes kalnu var uzbraukt ar taksi. Šoferiem jābūt pieredzējušiem, jo kalni ir līkumaini un stāvi.

 

Montes pils parks, ko noteikti vērts redzēt.

 

Desmitiem vīru, tērpušies baltos apģērbos, gatavi tūristu izvizināšanai ar ragavām. Katram no viņiem ir salmu cepure, kurā tiek glabāts “darba rīks” - virve ar mezglu. Pirms brauciena virve tiek izvērta cauri ragavas slieču priekšpusē esošajam caurumam. Braukšanai ar ragavām no kalna ir jau simtgadīga vēsture. Agrāk no kalna pa bruģēto ceļu lejup tika vadāti augstdzimuši ļaudis.

 

   

 

Dabas mīļotāji var apmeklēt arī Madeiras botānisko dārzu, ko 1960. gadā izveidoja Viljams Reids. Arī te, tāpat kā Montes pils parkā, vērojami vairāki simti tropisko augu un ziedu no visas pasaules.

Populārā Madeiras botāniskā dārza puķu dobe ar ornamentiem.

 

Netālu no Funšalas ostas atrodas pilsētas parks, kas priecē ne tikai ar eksotiskajiem augiem, bet, sēžot uz soliņiem, noteikti varēs vērot apkārt skraidošās ķirzaciņas. Parks manī radīja fantastisku miera sajūtu. Ja dzīvotu Funšalā, droši vien bieži nāktu uz šejieni. Ekskursijas laikā mēs te pabijām trīs reizes.

 

Funšalas pilsētas parks.

 

 

Funšalā populārs ir Lavradora tirgus (Mercado dos Lavradores). Tas nav tik liels, kā biju iedomājusies. Iespējams, ka vainīgs covid-19. Toties eksotiskus augļus gan var redzēt. Te iespējams nopirkt arī stādiņus vai sēklas, ko atvest uz mūsmājām.

Eksotiskie augļi, kas pārdodas Lavradora tirgū. Kā teica gide, pāri ceļam pārtikas veikalos šie augļi būs lētāki. Var jau būt. Nezinu.

 

 

Funšala naktī.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko




Aizkulises

Lai ceļojuma apraksts būtu pilnīgāks, izmantotas internetā uzietās Madeiras salas un Porto Santo salas kartes.

 

 

 

Madeirā vairākās vietās redzēju apgleznotas flīzes. Piemēram, lidostā vienu sienu rotā vairāki sižeti ar balti zilām flīzēm. Tik ļoti atgādināja Rundāles pils krāsnis, tikai lielākos mērogos.

 

 

Dzeramā ūdens aka.

 

Klints, kas redzama no Funchal (Funšalas) krasta un gleznojums uz flīzēm pilsētvidē.

 

 

Abās salās gājēju celiņi izlikti no maziem akmentiņiem, veidojot dažādus ornamentus. Tas norāda uz portugāļu čaklumu. Mūsu bruģu licējiem vajadzētu pamācīties.

 

Ļoti iepatikās tautas tērpa cepures ar garu puļķīti virspusē. Meita izteica versiju, ka tā tiek attēloti garie palmu kāti. Bet tas ir tikai mūsu pieņēmums.

 

Viens no Madeiras simboliem ir strelīcija. To var redzēt privātmāju un pilsētas apstādījumos, kā arī uz suvenīriem. Funšalas tirgū nopirku divus strelīciju stādiņus ar zemi. Izturēja lidojumu, atrodoties kurpju kastē. Kāda sieviete uz Latviju atveda lielu strelīciju pušķi. Lidojuma laikā to ielika rokas bagāžas nodalījumā.

 

Beidzot uzzināju, kas ir ponča (lasīt 3. punktu šeit). Poncha ir madeiriešu nacionālais dzēriens, kura sastāvā ir rums, augļu sulas, medus (iespējams, ka cukurniedru). Viss sastāvs kopā tiek sajaukts ar īpašu maisīšanas rīku (fotogrāfijā redzams). Tā kā tas ir stiprs alkoholiskais dzēriens, var palūgt klāt pielikt ledu. Neesmu alkohola cienītāja, bet man šis dzēriens garšoja.

 

Funšalā pie kuģu piestātnes uz gājēju promenādes tika pārdoti cepti kastaņi. Tos cep uz vietas. Man garšoja, jo nedaudz līdzinās riekstiem. Kad atvedu pagaršot uz Latviju, manējie izbrāķēja. Iespējams tāpēc, ka nebija vairs silti.

 

Noteikti jāpagaršo Madeiras tradicionālā medus kūka, kur medus vietā tiek lietots cukurniedru sīrups. Pēc garšas tā atgādina pumperniķeli, tikai ar mīkstāku konsistenci.

 

Pieņemu, ka šī ir dateļpalma. Kad ogas nokrīt, zars, uz kura tās auga, sakalst un līdzinās slotiņai. Porto Santo salā vienu tādu zaru slotiņu atradu mētājamies nenovāktā teritorijā. Kā jau latviete, kas visām dabas veltēm atradīs pielietojumu, savācu to. Vietējie uz mani dīvaini skatījās, kad pa pilsētu staigāju ar prāvu žagaru rokās. Toties es jau tad zināju, ka tas būs savdabīgs interjera dekors. Knapi ielīda lielajā čemodānā. Uz Latviju atvedu, neko nenolauzusi.

 

Šis ir palmas mizas gabaliņš, ko atradu, mētājamies zemē līdzās palmām. Manā skatījumā tas līdzinās audumam ar velku un audu diegiem. Ko var zināt, varbūt palmas miza bija pirmo audumu prototips?

 

Funšalas pilsētas parkā, kur sastādīti eksotiski koki no dažādām valstīm, zālītē atradu dīvainu čiekuru ar sarkanām sēkliņām. Tā arī nenoskaidroju, no kura koka nokritis. Protams, ka atvedu uz Latviju.

 

Vakarā pastaigājoties pa Porto Santo pludmali, pamanīju no okeāna izskalotas mazas, zilas radībiņas. Nosaucu par zilajiem korķīšiem. Tikai mājās atbraucot, internetā uzmeklēju, ka tās ir velella velella – attāls medūzas radinieks ar buriņu uz muguras.

 

Madeiras pils dārzā karaliskajai palmai bija nokritusi zieda daļa. Tā ir tik liela, kā krēsla sēdvieta ar atzveltni. Domāju, ka amatniekiem tas būtu lielisks materiāls interjera elementu izstrādē, līdzīgi kā bērzu tāss. Nobildēju faktūru.

 

Abās salās redzējām ļoti daudz ķirzakas. Arī pilsētās. Piemēram, Funšalas pilsētas parkā sēdēju uz soliņa un sajūsminājos, kā ķirzakas savā starpā cīnījās par maizes gabaliņiem. Pie mums pieņemts ar maizi barot putnus, bet te ar maizi baroju ķirzakas.