70-tā diena slimnīcā

Neatceros, kad pēdējo reizi biju tik pacilāta un priecīga. Rīgā sapirku un iznomāju tēvam pilnīgi visu nepieciešamo – pat skābekļa koncentratoru. Arī transportu sarunāju. Sazvanīju ārsti un vienojos, ka tēvu rīt no slimnīcas izņemšu nedaudz pāri pulksten 14-tiem. Skolā palūdzu pāris brīvdienas, lai abas ar mammu aprastu, kā tēvu apkopt.

Atbraucot no Rīgas, steidzos pie mātes, lai iekārtotu tēvam istabu. Savestās medicīnas lietas aizņēma prāvu istabas daļu. Kad vēru vaļā pēdējo no klīniskās barošanas kabineta atsūtīto Nutridrink uztura kasti, iezvanījās telefons. Ārste pateica skumju vēsti - tēvs esot nomiris. Manī tai mirklī kaut kas salūza, jo sapratu, ka nepaspēju izpildīt tēva kvēlāko vēlēšanos. Es tā cerēju, ka viņš savās mājās izbaudīs vēl kādu laiciņu kopā ar ģimeni, un nomirs mājās, nevis slimnīcā.

Rīt bija paredzēts braukt uz savām mājām, bet šodien viņš devās uz citām mājām.