Atmiņas karte

Aiznesu uz skolu 12-tajiem parādīt savu veco podziņtelefonu kolekciju. Biju iedomājusies, ka telefoni tiks paņemti rokās, apskatīti no visām pusēm un nolikti vietā. Liels bija pārsteigums, ka puiši (atgādināšu, ka tā bija 12-tā klase) bez lūguma, vai to drīkst darīt, sāka rakāties pa telefona “iekšām”. Kad atgriezos mājās, dēls konstatēja, ka no viņa vecā telefona pazudusi atmiņas karte.

Kam ievajadzējusies veca atmiņas karte? Lai arī pēc izmēra mazs sūdiņš, tā tomēr skaitās piesavināšanās (zagšana). Vai tiešām kāds bez sirdsapziņas pārmetumiem taisās pētīt, kas “lācītim vēderā”? Gluži kā lūriķis, kas slepeni vēro pa atslēgas caurumu.

Lai arī neloloju cerības atgūt paņemto, skolēnu dienasgrāmatās ierakstīju šādu tekstu: “Tam, kurš no manis atnestā vecā mobilā telefona izņēma atmiņas karti, lūgums to atgriezt atpakaļ.”