Ar katru gadu kļūst arvien grūtāk izdomāt, ko saviem tuvajiem dāvināt Ziemassvētkos, lai tas patiešām būtu negaidīts pārsteigums. Šogad nolēmu, ka ļaušu savējiem lielajiem bērniem kaut uz mirkli atgriezties bērnībā.

Dēla (18 gadi) dāvanu pakā ieliku lego konstruktoru komplektu ar atkritumu savācējmašīnu, jo tāda mašīna bija viņa bērnības lielākais sapnis. Vēl dēls tika pie pēdējā žurnāla “Donalds Daks” izdevuma. Līdz pat pusaudža vecumam viņš fanoja par Donalda Daka komiksiem. Toreiz pilsētas bibliotekā tika izlasīti pilnīgi visi tie izdevumi, kas nebija pieejami mūsmājās. Kā trešo lietu dēla dāvanu pakā ieliku olu ar dinozauriņu, kas ūdenī izmirkstot, “aug” arvien lielāks. Tāds mūždien atradās mūsu vannas istabā. Bet no ēdamajiem viņam tika Milupas cepumi “Biskotti”, kas viennozīmīgi bija pirmie viņa bērnības lielākie gardumi.

Meita (22 gadi), tāpat kā dēls, arī tika pie Milupas cepumiem. Viņa bērnībā ik vakaru gaidīja pienu tikai tāpēc, jo zināja, ka tas tiks pasniegts kopā ar trim šādiem cepumiņiem. Vēl meita tika pie lego konstruktoru komplekta ar Pegazu (spārnotu zirgu). Bērnībā, tāpat kā lielākais vairums tā laika meiteņu, viņa dievināja zirgus un vienradžus. Vēl meitai uzdāvināju žurnālu “Avene”, ko viņa cītīgi lasīja pusaudzes vecumā, kā arī tādu pašu “augošo” dinozauru kā brālim.

Jāatzīst, - kaut gan bērni ir pieauguši, pēc dāvanu saņemšanas jutu, ka viņi patiešām kaut uz nelielu mirkli atgriezās bērnībā. Pirmais, kas tika izdarīts – abi ūdens toverīšos ielika dinozauru olas un nogaršoja cepumus.