|
Un asaras birst… Tēvam vēl esot slimnīcā, mammai teicu, ka viņai jābūt gatavai tēva nāvei. Galu galā izrādījās, ka es pati neesmu gatava to pieņemt. Liekas, ka atnākšu uz vecāku dzīvokli, un viņš sēdēs savā ierastajā vietā uz dīvāna. Kad apzinies, ka vairs nekad savu tuvinieku neredzēsi, nedzirdēsi un nejutīsi, tiek tīta atpakaļ visa atmiņu filma. Un asaras birst… |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
