Bērna sapņi

Grāmatā “Sapņu saraksts” (vērtējumu skatīt šeit) māte 34 gadus vecai meitai atstāja testamentu, kurā teikts, ka mantojumu viņa saņems tikai tad, kad būs izpildījusi pusaudzes vecumā rakstītos dzīves mērķus.

Lasītais mani burtiski mudināja parakāties savās atmiņās.

1. sapnis

Viens no stabilākajiem sapņiem, ko sevī loloju visus 11 skolas gadus, bija vēlme kļūt par izmeklētāju/juristi, tāpat kā mana omīte. Taču pēdējā skolas gadā pakļāvos vecāku uzmācīgajai pārliecināšanai, ka izmeklētāja darbs priekš sievietes ir par smagu un izvēlējos kaut ko sievišķīgāku – vizuālās mākslas, rasēšanas un mājturības skolotājas amatu. Nav jau tā, ka pēc augstskolas beigšanas man nepatika skolotājas darbs. Patika. Taču nepiepildītais sapnis kļūt par juristi, pastāvīgi urdīja. Kā būtu, ja būtu. Skaļi neteicu, bet klusībā nosodīju savus vecākus, ka mani spējuši atrunāt. Un tad es spēru izaicinājuma soli. Nākošajā gadā pēc pedagoģijas maģistra iegūšanas nolēmu izbaudīt juridisko garšu. Darbā uz gadu paņēmu bezalgas atvaļinājumu un iestājos LU Starptautisko attiecību institūtā. Tikai tur es sapratu, ka jurists savā ziņā ir burta kalps, bet es esmu brīvā, radošā lidojuma cilvēks, tāpēc man ar tiesību zinātnēm nav īsti pa ceļam. Paldies vecākiem, ka viņi to bija sapratuši daudz agrāk par mani.

 

2. sapnis

70-tajos gados pēc filmas “Lesija” noskatīšanās es viennozīmīgi vēlējos sev kolliju. Tas ilga vairāku gadu garumā, taču vecāki vienmēr atrunājās, ka sunim divistabu dzīvoklī nebūs vietas. Līdz beidzot viņi piekrita iegādāties suni ar tādu norunu, ka man jāpabeidz mūzikas skola (5. klasē bija iestājies lūzuma posms, kad vēlējos pamest klavierspēli). Kollijs tika solīts kā izlaiduma dāvana, taču rezultātā suņa vietā es saņēmu sudraba auskarus un gredzenu, kas mani ļoti sarūgtināja.

 

3. sapnis

Sākumskolas vecumā tik ļoti vēlējos, lai mani vecāki būtu sabiedrībā populāri cilvēki - mākslinieki vai rakstnieki. Bet viņi bija vienkārši strādnieki. Un tad es nolēmu, ka man ir jākļūst tādai, par ko mani bērni lepotos. Piemēram, par rakstnieci kā Astrida Lindgrēna. Nekāda baigā romānu rakstniece jau nekļuvu, bet ar rokdarbu literatūru kādu laiku paniekojos.

 

4. sapnis

Vislielākās bailes 70-80-tajos gados bija no kara. Vēl tagad mājās atrodama necila grāmatiņa, kā rīkoties, ja sākas ķīmiskais atomkarš. Toreiz mēs to pārrunājām stundās. Ar baltām marles maskām treniņa trauksmes laikā skrējām slēpties skolas pagrabā. Vismaz 2 vai 3 reizes visai pilsētai vajadzēja piedalīties šādā improvizētā kara situācijā. Visām mājām pa diagonāli ar papīra strēmelēm bija jāaplīmē logus, bet vakarā pilsētā uz kādu stundu tika noslēgta elektrība, un apkārt braukāja milicijas mašīna, caur ruporu aizrādīdama, ja kādam dega svece. Brrr. Pretīgi pat atcerēties, tāpēc viena no vēlmēm vienmēr bija, lai nebūtu karš.

 

5. sapnis

Pirms vairākiem gadiem nejauši uzgāju savu 6. vai 7. klases sacerējuma burtnīcu, kur viens no tematiem bija “Mana dzīve pēc 20 gadiem”. Toreiz rakstīju, ka man būs ģimene – vīrs, meita un dēls. Tas laikam ir mans vissvarīgākais dzīves sapnis, kas akurāt piepildījies.