Mūsu tautas melnie traipi

Pēc prezidenta Raimonda Vējoņa vakardienas publiskās runas pie Brīvības pieminekļa, tauta sociālajos tīklos sašūmējusies. Par ko? Par to, ka viņš skaļi pateica taisnību, atklājot latviešus ne tik baltā krāsā kā mums gribētos.

No prezidenta runas izrakstīju divus, manuprāt, svarīgus citātus, jo tie skāra arī manu omīti, kas tai laikā dzīvoja netālu no Ciblas. Dzirdēju stāstām, ka vietējie stukači viņas ģimeni bija ielikuši sarakstā, lai izsūtītu uz Sibīriju, bet kāds labdaris esot brīdinājis, tāpēc omītes ģimene izglābās, jo paspēja noslēpties, taču viņas abu māsīcu ģimenes, kas dzīvoja dažus ciemus tālāk, izsūtīja.

“Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. martā veica ne tikai tam speciāli ievests karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja…”

“Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram...”