Koki, vēja skarti, šūpojas un lokās. Netiek saudzēti pat resnie zari, kas krakšķēdami strīķējas viens pret otru. Mežs, cīnoties ar vēju, draudīgi šalko. Gaisā ceļas smiltis un putekļi, griežoties vēja vadītajā dejā. Zāle izbailēs viļņojas un liecas līdz ar zemi. Jūrā viļņi dižojas lielumā, cenšoties viens otru sašķelt baltās putās. Vēja straujums nav apturams. Lai būtu vēl nospiedošāk, tas paaicinājis sev līdzi sabiedroto – tumsu, kas debesīm pāri pārvilkusi melnu šķidrautu. Man paliek bail, jo šķiet, ka sācies raganu laiks.