Černobiļas AES katastrofa

Pirms 30 gadiem (1986.) eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors, izraisot lielāko kodolkatastrofu pasaules vēsturē. PSRS vadība to centās noklusēt vairāk kā 2 nedēļas, bet mēs uzzinājām daudz ātrāk. Iespējams, ka pa slepeniem radio “Brīvā Eiropa” kanāliem. Mans tēvs regulāri klausījās, ausis piebāzis pie radio, lai nebūtu par skaļu, un kaimiņi nevarētu nostučīt viņa pretvalstisko darbību.

Toreiz mācījos 9. vai 10. klasē. Atceros, ka pirms 1. maija gājiena pulcējāmies pie skolas un savā starpā pārrunājām šo notikumu. Toreiz nedaudz līņāja, un mēs baidījāmies, ka arī virs Latvijas būs atpūsti radioaktīvie mākoņi.

Tas bija briesmīgs laiks, jo vīrieši spēka gados piespiedu kārtā tika nosūtīti uz Černobiļu seku likvidēšanā. Ik dienu pārdzīvoju, ka mans tēvs varētu saņemt šādu pavēsti. Par laimi viņam paveicās, bet daudziem viņa paziņām – nē. Uz Černobiļu tika nosūtīts arī manas klases audzinātājas vīrs. Pēc atgriešanās viņš kļuva par invalīdu un sāka dzert. Protams, ka ģimene izjuka.

Katastrofa bija par iemeslu tam, ka ļoti ilgi nepirkām Ukrainā ražotas preces, jo baidījāmies, ka tās varētu būt radioaktīvas.

Ilgais ceļš nevis kāpās, bet uz sliedēm

Visu laiku domāju, ka mani bērni katru dienu mēro tālu ceļu līdz Rīgas skolai, jo vilcienā (vienā virzienā) pavada 45 minūtes. Šodien dēls uzzināja, ka paralēlklasē mācās puisis, kurš katru dienu brauc no Skrīveriem. Viņam vilcienā līdz Rīgai jāpavada 1 stunda un 20 minūtes (80 minūtes!). Tas nozīmē, ka katru dienu transportā turp un atpakaļ 7. klases(!) skolēns nobrauc gandrīz 3 stundas. Lūk, uz ko gatavi gan vecāki, gan bērns, lai mācītos prestižā skolā un iegūtu labu izglītību.