Sniegotā Igaunija (1)

Vakar skolotāju konferencē tika pateikts zīmīgs citāts, kas pilnībā raksturo manu šobrīdējo noskaņojumu – “Dzīves jēga nav gaidīt, kad beigsies negaiss, bet jāmācās dejot lietū.”

To, ka brauciens uz Igauniju iekritīs visnokrišņainākajās un vējainākajās nedēļas dienās, zināju jau iepriekš. Tik un tā nepacietīgi gaidīju, jo priecājos par iespēju divas dienas izrauties no ikdienas rutīnas, kā arī pabūt kopā ar ģimeni citādā vidē.

Sākot no Valkas, iebraucām ziemā. Sniega segas biezums vietām sasniedza pat vairākus centimetrus. Tā kā temperatūra turējās ap +1⁰C, sniegs nemaz netaisījās kust. Līdz pat Rakverei - vairāk kā 200 km garumā, - jūsmoju par Igaunijas dabasskatiem. Uz apsnigušo koku fona īpaši izcēlās bērzi ar dzeltenajām, vēl nenokritušajām lapām, bet uz baltajiem līdzenumiem no sniega laukā spraucās labību stublāji un nesen uzartās melnzemes pauguri.

 

 

 

Sangastes pils.

 

Pihajerva ezers (svētezers) Otepē.

 

Dzeltenās bērza lapas uz baltā sniega fona.

Sniega segas biezums.

 

Agrāk nebiju nojautusi, ka ekskursija tādā gadalaikā var būt skaista, neskatoties pat uz to, ka daļa no apskates objektiem bija apsniguši vai nestrādāja. Lai arī vairākas stundas pavadīju pie stūres, nobraucot 420 km, nebiju piekususi, jo mani uzlādēja fantastiskais noskaņojums. 

Pirmo reizi pēc ilgajiem vasaras mēnešiem sala kājas. Kā par brīnumu, tas man pat sagādāja prieku.

Pilnu ceļojuma aprakstu skatīt šeit.