|
Pie tēta Nav diena, kad nedomātu par tevi. Šodien sajutos ļoti noilgojusies, tāpēc aizbraucu ciemos, lai būtu tuvāk un domās ar tevi parunātu. Tu gulēji pilnīgā klusumā, apsedzies ar pirmā sniega seģeni. Notraucu no ziediem sniega kārtu, sniegā iezīmējot sārtu rētas plēsumu. Mirušos mēs atceramies domās, skatoties fotogrāfijas vai pieskaroties kādai no viņa atstātajām lietām. Taču ik pa laikam rodas nepārvarama vēlme pabūt tai vietā, kur zeme mūs šķīrusi. Tuvumā. |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
