Neredzamība tumsā

Vakar uz autoceļa tika notriekti 12 bērni, kas ar riteņiem devās treniņbraucienā uz Siguldu. Visu dienu par viņiem pārdzīvoju.

Atzīšos, ka es kā šoferis vienmēr ar bažām noraugos uz riteņbraucējiem, kuri pārvietojas pa lielo šoseju. Šodien pat tumsā braucu pa neapdzīvotu teritoriju uz 80 km stundā ar ieslēgtām tuvajām gaismām, jo pretī brauca mašīna. Kad pabraucām viena otrai garām, ieslēdzu tālās gaismas, un tikai tad pamanīju, ka dažus desmitus metru attālumā man priekšā brauca riteņbraucējs. Viņa atstarojošā veste saplūda ar atstarojošo stabu gaismiņām, kas no abām pusēm ietvēra līkumoto lielceļu, tāpēc riteņbraucējs bija slikti pamanāms. Protams, ka lampiņa ritenim nebija.

Savukārt, braucot pa Latgales lauku miestu, tumsā pretējā ielas pusē redzēju lielu, kustīgu ēnu. Piebremzēju, jo nesaprotu, kas tas ir. Izrādās - zirga pajūgs. Loģiski, ka zirgam pie pieres un pie pakaļas lampas nepieskrūvēsi, bet kaut kādu lukturi saimnieks varēja rokās turēt vai arī uzvilkt atstarojošo vesti.

Vienā ceļa posmā tumsai cauri lauzās vientuļa, kustīga gaismiņa. Piebraucu tuvāk – stāv ceļa malā veca sieva un, lai viņu pamanītu, spīdina man virsū luktura gaismu. Vismaz tā, ja nav atstarotāja.

Lūk, ko es piedzīvoju 4-u stundu ilgajā braucienā pa tumsu. Priecājos, ka dzīvnieks neizskrēja uz ceļa.