Ruksītis: Skolotāj, es atstāju vietu jūsu reklāmai.
Kāds klauvē. Tuk! Tuk! Klasē ienāk Pinokio, vilkdams sev līdzi auklā iesietu koka bluķi ar zaru.
Skolotāja: Labdien! Āāā! Atkal nokavēji! Un ko tu sev līdzi esi atvilcis?
Pinokio: Labdien! (paņem rokās koka bluķi ar zaru) Skolotāj, jūs vakar man likāt uz skolu atvest mammu. Lūk, tā ir viņa (Pinokio skolotājai sniedz bluķi).
Skolotāja (nopēta bluķi un noliek to uz sava galda): Labi! Ar tavu mammu aprunāšos pēc stundām.
Pinokio apsēžas uz brīvā krēsla.
Pie skolotājas pienāk Sarkangalvīte.
Sarkangalvīte: Skolotāj, vai zemene ir sarkana?
Skolotāja: Jā!
Sarkangalvīte: Vai zemenei ir melnas pumpiņas?
Skolotāja: Jā!
Sarkangalvīte: Vai zemene māk lidot?
Skolotāja: Sarkangalvīt, tu atkal būsi apēdusi bizbizmārīti!
Sarkangalvīte raudādama apsēžas savā vietā.
Skolotāja: Turpināsim stundu! Tagad man pastāstīsiet, kādi dzīvnieciņi ir jūsu mājās.
Pinokio: Man ir zivtiņas akvārijā.
Sarkangalvīte: Man ir kaķis mājās.
Ruksītis: (nedaudz minstinoties) Bet man.... man... vista saldētavā.
Skolotāja (ieskatās rokas pulkstenī): Vai! Tūlīt būs zvans!
Pinokio: Urrā! Es esmu zvana lielais fans!
Skan Arņa Medņa dziesmiņas „Īlens un odze” (no Nacionālā teātra izrādes „Pepija”) pēdējais pants.
...
Pie sienas karājas tāfele,
Patiešām muļķīga mēbele.
Nu, paldies dievam, atskan zvans;
Es esmu zvana lielais fans.
Piedz.
Īlens un odze – tas pārāk traki skan;
Tik liela slodze – tas nemaz neder man.
Īlens un odze – tas pārāk traki skan;
Tik liela slodze – mums tiešām neder gan.
|