Nekaunība un visatļautība

9. klases skolēns stundas laikā runāja pa telefonu (un šī nav pirmā reize). Teicu, lai iziet no klases un runā ārpusē. Var jau būt, ka saruna ir ļoti svarīga, bet pārējiem tā nav jāklausās. Viņš manu norādījumu neņēma vērā, tāpēc atņēmu telefonu un aiznesu skolas sociālajai darbiniecei. Kad atgriezos klasē, puisis savāca savas mantas un promejot piedraudēja, ka mamma rakstīs policijai iesniegumu, jo skolotāja nozagusi(!) viņam telefonu.

Pēc stundas mani izsauca sociālā darbiniece un palūdza izstāstīt situāciju no sava skatupunkta, jo puisis paskaidrojumā uzrakstījis, ka telefonā paskatījies, lai atceltu zvanu, bet skolotāja telefonu atņēmusi. (Piezīme: dīvaini gan tagad atceļ zvanu,– turot telefonu pie auss un sarunājoties).

Protams, par to, ka stundas sākumā šis pats puisis mētājies ar dažādiem priekšmetiem (starpcitu, man un vairākiem skolēniem ar tiem trāpīja pa galvu), to viņš vispār noklusēja.

Lūk, kāda visatļautība no skolēna puses, ja gadu no gada uz šādām situācijām tiek pievērtas acis. Vēl tikai jāpiemin, ka puisis daudzos mācību priekšmetos ir nesekmīgs.

Starpcitu, padomju laikos par skolas noteikumu neievērošanu, skolēnu varēja izmest no skolas. Mūsu laikos no skolas drīzāk var izmest skolotāju par to, ka atļāvies skolēnam kaut ko aizrādīt.

P.S. Skolas noteikumos rakstīts:

“Nodarbībās skolēni uzmanīgi seko līdzi, izpilda skolotāja dotos norādījumus un uzdevumus, netraucējot pārējiem skolēniem un skolotājiem. Skolēniem aizliegts nodarbību laikā ēst, košļāt košļājamo gumiju, runāt u.c. darboties pa mobilo telefonu, bez vajadzības pārvietoties.

Stundu laikā skolēniem izslēgt peidžerus, mobilos telefonus un ierīces, kas traucē mācību procesu.”