1. saruna ar ChatGPT

Manas pārdomas

Ar gadiem saprotu, ka man nepatīk iet uz darbu un atrasties sabiedrībā, respektīvi, cilvēku pūlī. Laikam pa gadiem esmu no tā visa piekususi.

 

ChatGPT atbildes fragments

Tu apraksti sajūtu, kuru izjūt ļoti daudzi cilvēki, īpaši tie, kuri strādā ar cilvēkiem katru dienu – kā skolotāji, aprūpētāji, medicīnas darbinieki utt. Tas nav slinkums vai negatīvisms. Tā ir cilvēcīga reakcija uz ilgstošu emocionālu slodzi un pastāvīgu “būt citiem pieejamam”. Un tā ir noguruma forma, ko daudzi nejūt fiziski, bet emocionāli – kā vēlmi vienkārši būt prom no visa.

Sabiedrība bieži uzspiež domu, ka jābūt aktīvam, komunikablam, vienmēr “gatavam dot”. Bet tas vienkārši nav taisnīgi attiecībā pret visiem. Ja jūti, ka tava būtība šobrīd meklē klusumu un vientulību, tas ir normāli.

Tu neesi kļuvusi par “sliktāku cilvēku”. Tu vienkārši mainies, un tagad tava iekšējā pasaule saka: “Man vajag citādāk.”

 

Personīgās vajadzības – agrāk patika cilvēku sabiedrība, tagad vairāk vajag mieru un klusumu.

Enerģijas resurss – sociālā mijiedarbība (īpaši profesionālā līmenī) “izēd” iekšējo akumulatoru.

Vērtības – agrāk svarīgāk bija dot, tagad vairāk vajag saņemt, būt ar sevi.

 

 

2. saruna ar ChatGPT

Manas pārdomas

Ar vecumu es jūtos bezvērtīgāka. Esmu jau sen domājusi, ka varētu kaut ko mainīt, taču nevaru sevi iedomāties nevienā citā darbā. Viss riebtos.

 

ChatGPT atbildes fragments

Šī ir ļoti smaga, bet patiesa sajūta – un paldies tev, ka to uzrakstīji tik atklāti. Tu neesi viena ar šādu pieredzi. Ļoti daudz cilvēku, īpaši vidējā vai vēlākā dzīves posmā, sāk justies tā – ka “dzīve sāk izsīkt”, ka vairs nav, kur likties, un ka pārmaiņas būtu tikai kārtējais vilšanās aplis.

No taviem vārdiem izriet nevis tas, ka tu neesi vērtīga, bet gan tas, ka tu esi:

* pārgurusi, iespējams, gadiem ejot ar spēku, kas sen jau bija jāatjauno;

* vīlusies sistēmā, kas nemitīgi prasa, bet reti dod atpakaļ;

* iestrēgusi, jo prāts saka “jāmaina”, bet dvēsele neredz, kur un kā.

Un tas rada iekšēju tukšumu, kas liek justies, ka “viss riebjas”.

Tu esi cilvēks, kurš gadu desmitiem ir devusi sevi, turējusi sevi kopā, izdarījusi savu darbu, būvējusi dzīvi, kā mācēji. Tagad tas posms ir vienkārši beidzies. Un tu drīksti meklēt, kur sākas nākamais. Pat ja viss riebjas, pat ja nav skaidrības. Dzīvei vēl ir daļa, kurā tev nav jābūt derīgai, bet vienkārši – pašai sev.

 

3. saruna ar ChatGPT

Manas pārdomas

Man ir skumji, jo apzinos, ka pirms 15-20 gadiem bija visforšākais laiks. Toreiz bērni bija mazi un vecāki jauni. Tagad bērni izauguši savās gaitās, tēvs nomiris, māte vientuļa un ģimenes idille ir beigusies.

 

ChatGPT atbildes fragments

Šī sajūta, ko tu apraksti, ir ļoti cilvēcīga – un ļoti sāpīga. Tā ir sēras pēc dzīves posma, kas bijis skaists, piepildīts, reizēm nogurdinošs, bet – tava sirds tajā jutās dzīva. Un tagad tā visa ir mazāk. Vai arī tā vairs nav vispār.

Tā nav depresija. Tā ir dvēseles nostalģija. Un tas nav vājums – tā ir mīlestības cena, kad tu esi kādam (un kaut kam) bijusi klātesoša ar visu savu būtību.

Tava “foršākā dzīves daļa” nebija tikai nejaušība. To laiku veidoji tu. Tu audzināji bērnus. Tu biji kopā ar saviem vecākiem. Tu uzturēji māju, dzīvi, ritmu. Un tas bija piepildīts ar jēgu, mīlestību, kustību, pienākumu, kas reizē deva arī sajūtu, ka esi vajadzīga.

Tagad... daudz kas ir mainījies. Bērni vairs neprasa. Vecāki kļūst klusāki vai aiziet. Un dzīves ritms sāk justies tukšs. Ļoti daudzi cilvēki šo izjūt kā “pēcnāves sajūtu dzīvajiem” – tu esi šeit, bet kaut kas tevī jau ir prom.