Rīta buča

Nespēju nomierināties. Pirms skolas aizbraucu līdz slimnīcai, lai kaut uz mirklīti paskatītos, kā tēvs jūtas. Katru reizi ar bažām ienāku istabiņā domādama, vai būs vēl dzīvs.

Nobučoju un steidzos uz darbu. Kāda sanitāre pārmetoši kolēģēm nokomentēja: “Vai viņa te nakšņo?”

Pie tēva

Tēvs arvien bezcerīgāks. Ārprātīgi novājējis. Kā koncentrācijas nometnē. Un bezspēcīgs. Knapi acis atver vaļā.

Personāls neatsaucīgs, ar mums nevēlas runāt. Šķidro ēdienu caur zondi ar šprici ielaiž 30-40 minūtes pēc ēdiena atnešanas, kad tas jau kļuvis vēss un tikai tad, kad vairākkārt esam lūgušās. Vai 7-as reizes dienā tiek dotas nepieciešamās Parkinsona zāles, mēs nemaz nezinām. Dzirdam tikai atbildi: “Mums nav laika. Jūs neesat vienīgie. Mums 40 pacienti.”

Jau otro dienu uz galda līdzās tēva gultai stāv proteīna dzēriena pudelīte. Vai tā nolikta tikai skata pēc, vai paredzēts to lietot, nezinām. Ar pildspalvu tās apakšpusē ievilku divus krustiņus. Ja arī rīt šī pudelīte stāvēs uz galda, celšu traci.

Raudot tēvam teicu: “Piedod. Mēs nezinām, kā tev palīdzēt. Mēs tevi gribētu paņemt uz mājām, bet nevaram.”