Cīņa par tēvu

No uztraukuma kuņģis galīgi aizgājis šķērsām.

Pirms darba aizbraucu uz slimnīcu, lai aprunātos ar vecāko medicīnas māsu, kuras pakļautībā visas slimnīcas māsas. Teicu, ka es neko nepārmetu, jo saprotu, ka medicīnas personālam daudz darba. Tieši tāpēc mēs ar mammu nākam tik bieži uz slimnīcu, lai palīdzētu aprūpēt tēvu. Pateicu viņai, ka drīzāk vēlos pastāstīt par savām sajūtām, kas kā piederīgajam rodas, nākot apciemot sev tuvo cilvēku. Mēs nezinām, vai viņš lieto visas nepieciešamās zāles, vai viņš tiek pabarots u.tml. Vecākā medicīnas māsa pateicās, ka nenāku pie viņas ar sūdzībām vai kā citi – ar televīzijas raidījuma “Bez tabu” iesaisti, bet vienkārši izstāstu savas sajūtas.

Kad pēcpusdienā abas ar mammu aizgājām pie tēva, bija jūtamas izmaiņas – gan tēvs izskatījās labāk, gan māsiņa izstāstīja, kas viņam darīts. Un proteīna dzēriena pudelīte beidzot bija redzama darbībā.

Vētra

Ko cilvēks gandrīz mēnesi nekustīgi guļot domā?

Jautāju tēvam, vai viņš redz sapņus. Teica, ka redzējis kuģi, kas dodas uz Brazīliju, un jūrā bijusi vētra. Tēvs jaunībā bijis jūrnieks. Apbrīnoju viņa iekšējo spēku cīņā ar savas slimības vētru.