Pazudušais dēls

No vakardienas vakara līdz pat šodienas pēcpusdienai aptuveni 500 cilvēku iesaistījās trīsgadīga puisēna meklēšanā. Līdz mirklim, kamēr puisēns tika atrasts, nevarēju domāt ne par ko citu, kā tikai par šo atgadījumu. Stresa un baiļu sajūtas, ko nākas pārdzīvot mātei, kad pazudis bērns, esmu izbaudījusi tikai dažas minūtes, tāpēc varu iedomāties, kā jūtas māte, kura 16 garas stundas pavadījusi neziņā.

Kad meitai bija 7 gadi, bet dēlam – 4, abus vienus pašus izlaidu paspēlēties daudzdzīvokļu nama rotaļu laukumiņā. Pati visu laiku stāvēju pie loga un vēroju. Pēc kāda laika uz blakus ielas atskanēja medicīnas mašīnas sirēnas. Meita nobijās, pameta brāli pagalmā vienu pašu un skrēja uz mājām. Kamēr atvēru durvis, pagāja tikai dažas sekundes. Kad atgriezos pie loga, dēlu vairs neredzēju. Tajā brīdī nobijos ne pa jokam. Izsteidzos laukā no mājas, un skrēju uz rotaļu laukumu, galvā pārcilādama dažādas nelāgas domas… Par laimi viss beidzās labi, jo mans puika sēdēja slīdkalniņa caurulē un pat nebija pamanījis māsas prombūtni.