No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, grāmata domāta pusaudžiem un jauniešiem vecumā no 7. līdz 10. klasei, jo šis ir vistrauslākais personības pašatklāsmes posms. Man personīgi grāmata likās pārāk naiva, pārspīlēti emocionāla un nedaudz garlaicīga. Pieaugušie uz grāmatā aprakstītajām situācijām dēļ savas dzīves pieredzes reaģētu daudz mierīgāk. Savukārt pusaudži, kas tikai nesen atklājuši savu seksualitāti, ballīšu ne tik spīdošo pēcgaršu un draugu nodevību, uztver šos notikumus emocionālāk un sakāpinātāk, jo viņi kaut ko tādu izbauda pirmo reizi.

Meitene Hanna, kas mācās 10. vai 11. klasē, izdara pašnāvību. Pirms savas nāves viņa vairākās audio kasetēs ieraksta stāstījumu par savām izjūtām un par pēdējo gadu situācijām, kas viņu pamudinājušas izdarīt šo liktenīgo izvēli. Kasetes paredzēts nosūtīt visiem, kas ietekmējuši viņas dzīvi. Viens no tiem ir klases biedrs Klejs. Apmēram divas nedēļas pēc meitenes nāves viņš saņem šo sūtījumu. Viss vakars un nakts paiet, klausoties Hannas kasešu stāstījumā un paralēli klīstot pa Hannas aprakstītajām notikumu vietām.

Tāds gļēvs man likās tas Klejs. Visu laiku tikai raudāja un vēma. Saprotu, ka arī puišiem ir emocijas, bet vai tādā veidā tās izpaužas?

Romāns uzrakstīts interesantā formātā - Hannas stāstījums mijas ar Kleja domām un darbībām. Lai saprastu, par kuru no viņiem dotajā brīdī iet runa, Hannas teksts attēlots slīprakstā. Brīžiem man šis stils traucēja. Gribējās pārlekt pāri Kleja raudulīgajam tekstam, lai turpinātu lasīt Hannas stāstījumu.

Visu notikumu pamatā ir muļķīgi jociņi, kas vienam uzreiz aizmirstas, bet citam iecērt pamatīgu brūci uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr ir jādomā, ko tu runā un kā uz tavu teikto reaģēs tas, kam teiktais adresēts. Ir jāmāk atvainoties un lūgt piedošanu gan par saviem vārdiem, gan par saviem (ne)darbiem.

Šajā situācijā nosodu Hannas vecākus, jo vecumposmā, kad visvairāk nepieciešamas dzīves gudras sarunas, viņus vairāk uztrauc bizness, nevis tas, kā jūtas meita. Hannai vienkārši trūka cilvēka, kam izstāstīt savu sāpi un kam lūgt padomu.

 

Citāts no Džeja Ašera intervijas (282. lpp.)

“(..) ir svarīgi apzināties, kā mēs izturamies pret apkārtējiem. Pat ja šķiet, ka kāds veiksmīgi atvaira greizu piezīmi un neraizējas par tenkām, mēs nevaram zināt visu, kas norisinās šī cilvēka dzīvē, un aptvert, kādu slogu pievienojam viņa/viņas sāpju nastai. Mēs ietekmējam līdzcilvēku dzīvi; tas nav noliedzams.”