No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Katra lasītāja gaume atšķirīga. Piemēram, man šis romāns likās viduvējs, tāpēc nepavisam nepiekrītu grāmatas sākumlapā ievietotajam vienam no novērtējumiem, ka “Šo varētu nominēt par mūsu šīgada mīļāko grāmatu.” Sižets saraustīts - tikko personāžs bija miris, kad jau atkal aprakstīti notikumi viņam dzīvam esot. Juka kopā arī abu pāru mīlas randiņi.

Romāna galveno varoni Violetu dzīve nelutina. Viņa pabijusi gan bērnu namā, gan audžuģimenē, taču pēc apprecēšanās ar glīto Filipu, jaunajai sievietei nākas pilnībā sevi upurēt gan mājas dzīvei, gan darbam, jo vīra ikdiena paiet, braukājot apkārt ar motociklu un izklaidējoties ar citām sievietēm. Par Violetas vienīgo dzīves piepildījumu kļūst meitiņa Leonīna. Taču notiek nelaime, kuras dēļ Violeta sāk strādāt par kapu kopēju. Kad šajā darbā nostrādāti divdesmit gadi, kādu dienu kapos, izjaucot Violetas ierasto, vienmuļo dzīvi, gluži kā svaigs ūdens ar dīvainu vēlmi ierodas komisārs Žiljēns.

Ļoti patika nodaļu virsraksti, kas veidoti kā aforismi.

 

Citāti par nāvi


No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatas autors ir neiroķirurgs, kas rezidentūras pēdējā gadā (36 gadu vecumā) uzzina, ka viņam ir plaušu vēzis. Neskaitāmas reizes Pols saviem pacientiem operējis vēzi un izskaidrojis bīstamās operācijas sekas, bet nu viņam pašam nākas cīnīties ar vēzi. Cik ilgi viņam atlicis dzīvot? Vai paspēs šajā laika posmā kļūt par tēvu un izjust ģimenisku laimi?

Pirms medicīnas studijām Pols ieguvis maģistra grādu angļu literatūrā, tāpēc, uzzinot savu diagnozi, viņš nolemj darīt to, kam bija plānojis ar laiku pievērsties – rakstīt. Savā grāmatā viņš apcer tādus jēdzienus kā dzimšana, dzīves jēga un nāve.

Grāmatā ir daudz vērtīgu citātu.

 

Citāti par ārsta profesiju, medicīnu


No 5 zirņiem piešķiru

Izcila grāmata. Skaudra, patiesa un aizkustinoša biogrāfiska atklāšanās. Iedomājos, ka šī grāmata ir kā autores pēdējais izmisīgais bezizejas sauciens cerībā, ka varbūt pēc tās publicēšanas māte un tēvs beidzot sapratīs Taras bērnības sāpes un piedos viņas nepakļaušanos tēva gribai, ļaujot atgriezties ģimenē, mājās un izpelnoties vecāku mīlestību. Lai arī kādi ir vecāki, bet tā ir daļa no mums un mūsu dzīves.

Tara uzauga Aidaho štatā ASV, ciemata nomalē, līdzās kalnam, ko tēvs dēvēja par Indiāņu princesi. Ģimenē auga septiņi bērni – pieci brāļi un divas māsas. Četriem no bērniem nebija dzimšanas apliecības (tai skaitā arī Tarai) un vecāki pat neatcerējās precīzu datumu, kad viņi dzimuši. Tēvs paranoji ticēja, ka valdība skolās izskalo bērnu smadzenes, tāpēc bērni neapmeklēja skolu. Arī ārsti netika apmeklēti. Visas kaites ārstēja māte ar zālīšu uzlējumiem un eliksīriem, ko pati gatavoja. Tēva skatījumā pasaule bija briesmīga vieta, tāpēc viņš nemitīgi skandināja, ka tuvojas pasaules gals – Negantības diena, uz ko visa ģimene gatavojās, izmisīgi gādājot dažādus krājumus un paļaujoties uz Dieva gribu. 

Izlasot tik tālu grāmatas vērtējumu, droši vien šķiet, ka stāstījums būs par laika posmu 20. gadsimta sākumā. Diemžēl tās ir mūsdienas. Nemaz neticas, ka tāda tumsonība iespējama Amerikā, kas mums tiek pasniegta kā laimes zeme.

Mēs katrs esam ar dīvainībām, bet, ja bērns tiek norobežots no sabiedrības un ilgstoši atrodas dīvainu paradumu un attiecību modelī, tas viņu psiholoģiski ietekmē uz visu dzīvi. Sagrozīti pasaules uzskati, vardarbība un pazemojumi no brāļa puses, ko vecāki neredzēja vai vienkārši nevēlējās redzēt, Tarā pamazām radīja vēlmi pamest mājas, lai sāktu skoloties. Tara tikai septiņpadsmit gadu vecumā sāka apmeklēt skolu. Un tas radīja arvien lielāku bezdibeni starp viņu un ģimeni.

Tajā dienā, kad izlasīju grāmatu, nespēju to izmest no galvas. Visas dienas garumā ik pa laikam raudāju. Prātam neaptverami, kas bija jāizcieš šim nu jau pieaugušajam bērnam.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

Kad Nikai ir 13 gadi, Anglijā bez vēsts pazūd viņas 21 gadu vecā māsa Džena (Žeņa). Pēc astoņiem gadiem, kad Nika ir jau 21 gadu veca, viņa no Krievijas, tāpat kā kādreiz māsa, dodas uz Angliju studēt. Lai mēģinātu noskaidrot, kur palikusi māsa, viņa nolemj aizbraukt līdz pilsētiņai, kurā tā kādreiz dzīvojusi. Tur Nika tiekas ar māsas bijušajiem draugiem no mūziķu aprindām un pamazām sāk atšķetināt noslēpumu.

Autore lasītāju ieved rokmūzikas aizkulisēs, kur līdzās mūzikai pastāv mīlestība, kaislība, atkarības, meli un noziegumi.

Trilleris veidots kā Nikas stāstījums, feisbukā sarakstoties ar māsu. Kaut arī no māsas puses sarakste netiek lasīta, Nika gadiem ilgi turpina rakstīt.

Grāmatu biju paņēmusi līdzi uz slimnīcu, tāpēc, aiz neko darīt, izlasīju to vienā rāvienā. Nez vai būtu to izlasījusi tik pat ātri citos apstākļos.

 

Citāts

“Cilvēki katru dienu viens otru sāpina (..) tam jau attiecības ir domātas, tās ir likumīgs spīdzināšanas veids.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Lai arī kādi ir vecāki, bet tā ir daļa no mums un mūsu dzīves.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā