No 5 zirņiem piešķiru

Romāns nav ne dzēlīgs, ne asprātīgs. Kaut gan jāatzīst, ka pirmā nodaļa iesākās diezgan cerīgi ar jautājumu, kādu esmu uzdevusi sev vairākkārt, domājot par savu bērnu nākotni, kad viņi vēl mācījās skolā un augstskolā. “Kāda jēga skolā ir censties un mācīties? Tikai tāpēc, lai dabūtu labu darbu, pāris bērnu un tad tādā pašā garā turpinātu līdz kapa malai?”

Lasot pirmo nodaļu, nodomāju, ka romāns patiks, jo Ingrīdas (50+) personāžā ieraudzīju sevi. Aprakstītās situācijas un pārdomas šķita atpazīstamas un realitātē izdzīvotas. Iespējams, ka lielai daļai sieviešu pusmūžā pienāk tāds slieksnis, kad rodas nogurums no straujā dzīves ritma un pārlieku lielās pienākumu gūzmas ne tikai darbā, bet arī ģimenes dzīvē, jo tu saproti, ka katra “jaunā diena ir kā šķēršļu trase”, kas jāpārvar, lai kaut kādā pāri palikušajā brīdī atlicinātu laiku arī sev.

Tomēr, lasot nākamās nodaļas, romāns sāka garlaikot. Tas pārvērtās par tradicionāla mīlas trīsstūra aprakstu, jo Ingrīdas vīrs Jāns (50+) pēc 25-iem laulībā nodzīvotiem gadiem, jāatzīst, ka gan ilgi svārstoties un vairākkārtīgi raudot(?!), izvēlējās sākt visu dzīves virpuli no gala, saejot kopā ar gados jaunāku sievieti. Kā uz to reaģēja Ingrīda? Tā, kā to kādreiz bija ieteicis viens no dēliem, būdams vēl pusaudža vecumā: “Kāpēc gan nevarētu dzīvot kemperī un iztikt no pabalstiem?”

P.S. Par to mūsdienu dzīves vienmuļību vietā ir krievu izteiciens – зажрались, ko burtiski varētu tulkot kā pārsātinājušies/pārbaroti ar pārticību.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

“Uguns likās sava veida dzīvības pilna, tā runāja, rēca, sprakšķēja un rūca kā nepiesātināms zvērs, kas laužas cauri kokiem.”

Uguns cauri gadsimtiem cilvēkam ir palīdzējis un reizē arī kaitējis, pārņemot virsroku cīņā ar to. Kāpēc, apzinādamies šo uguns spēku, cilvēki tik un tā mēģina lēkt liesmās. Pat ne burtiskā nozīmē, jo ar lēcienu liesmās autors droši vien domājis arī atrašanos kara darbības zonā un pat cīņu ar savām vientuļnieka skumjām. Lēkt liesmās ir kā izaugsmes rituāls, kur tu sāpini sevi, lai kļūtu stiprāks.

Divi draugi – Eds un Konors – izvēlējušies ekstremālu un riskantu profesiju. Viņi ir ugunslēcēji, kas ar izpletņiem lec no helikoptera degošā, grūti pieejamā apvidū, lai apturētu uguni vai vismaz palēninātu tā izplatību. Viena tāda reize ievieš neplānotas dzīves korekcijas, kas pamazām draugus attālina vienu no otra.

Patiesībā romānā ir vēl trešā galvenā persona – Džūlija, kuru mīl abi draugi un kura mīl abus draugus.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Tēlainā manierē uzrakstīts romāns par cilvēka un dabas, šajā gadījumā – vilku, līdzās pastāvēšanu un mijiedarbību. Grāmatu lasīju, ceļojot pa Rumānijas kalnaino Karpatu apgabalu, tāpēc redzētais vēl vairāk paspilgtināja autora aprakstītās dabas ainavas. Savukārt detalizēti attēloto vilku dzīvi Evanss “aizņēmies” no vairāku autoru grāmatām par vilkiem. Tomēr svarīgākais romānā, manuprāt, ir cilvēku raksturu attēlojums, kur mīlestībai un maigumam pretī stājas naids, nodevība un zemiskums.

Lai noskaidrotu, vai fermeru īpašumos, kas atrodas kalnainajā Montāna štatā (ASV), lopiem uzbrūk vilki, kas tika palaisti brīvībā ar mērķi atjaunot to populāciju, uz Houpas apvidu tiek uzaicināta 29-us gadus vecā vilku pētniece Helēna. Viņai nenākas viegli, jo jāmāk sadzīvot gan ar tiem, kas aizstāv vilkus, gan ar tiem, kas gatavi vilkus nogalēt. Viens no izteiktākajiem un naidīgāk noskaņotajiem līderiem ir valdonīgais Baks, kas ar viltu un meliem cenšas pierādīt vilku vainu. Taču viņa 18 gadus vecais dēls Lūks ir pilnīgs pretstats tēvam, tāpēc var teikt, ka vienas ģimenes ietvaros notiek cīņa par un pret, jo pastāv divejādi uzskati.

Vai iespējams ļaunumu apturēt? Kā? Vai tikai tā, ka ļaunums ietekmē pašu ļaunuma darītāju?

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ar ļoti glītu vāka noformējumu, bet kā bieži vien gadās, labs ārējais apalks ne vienmēr liecina par spēcīgu saturu. Anotācijā pārspīlēti nodēvēta par detektīvromānu, taču stāstījumā nav jūtama detektīvromānam raksturīgā spriedze. Stāstījumu drīzāk varētu raksturot kā lēnu, rāmu upes plūdumu. Tik vien kā grūtākais ir sarežģītie somu cilvēku vārdi, ielu un apdzīvoto vietu nosaukumi. Arī apjoms nav liels - izlasāma vienas dienas laikā.

Grāmatā aprakstīti divi laika posmi – tagadne un 1960. gada vasara.

Tagadne. 40 gadus vecā galdniecības uzņēmēja Rākele veic renovāciju vienā no Helsinku rajona jūgendstila ēkām, nojaucot starp dzīvokļiem 60-tajos gados uzlikto starpsienu. Starpsienā līdzās vecām avīzēm tiek atrasta skārda kastīte ar nogrieztu bizi, puķainu kleitu un kanifoliju (grāmatā gan šis vijoles stīgām domātais materiāls nodēvēts par kolofoniju). Rākele vēlas noskaidrot, kam šīs lietas piederējušas un kāpēc šī kastīte te paslēpta. Tā kā viņa nav detektīvs, savam izmeklējumam pievēršas tikai no darba brīvajā laikā. Iztaujājot vairākus vecus cilvēkus, kas atceras par tā laika kaimiņiem vai arī notikumiem, viņa pamazām sāk atšķetināt noslēpumu. Tikai šī noslēpuma atšķetināšana mijas ar remonta un galdniecības darbu aprakstu, kas personīgi mani neuzrunāja. To droši vien labāk izprastu cilvēki, kas šos darbus dara ikdienā. Protams, neiztika bez Rākeles personīgās dzīves apraksta, jo viņai ir dēls un nesakārtotas attiecības ar darba kolēģi.

1960. gada vasara. 19 gadus vecajai vijolniecei Hilkai no mazpilsētas uzspīd necerēta laime. Viņai tiek piešķirta stipendija, lai vasarā pie slavena vijoļspēles profesora Sibeliusa Akadēmijā trenētu savu vijoļspēli. Kamēr tante Aune pavada vasaru vasarnīcā ārpus Helsinkiem, jaunā meitene apmetas viņas lielajā jūgendstila dzīvoklī. Diemžēl pēc kāda laika meitene pazūd, un neviens to līdz pat mūsdienām nav atradis vai saticis.

Citāti

“Nav sieviešu un vīriešu darbu, ir darbi, kurus var darīt jebkurš.”

“Cilvēks pasaulē nav viens, simti redzamu un neredzamu saišu viņu saista ar citiem cilvēkiem.”