No 5 zirņiem piešķiru

Romānā paralēli vijas divi stāstījumi par Jonasu. Viens stāstījums atklāj Jonasa neatlaidību, sīkstumu, gribasspēku un tieksmi pēc izaicinājuma. “Everests jau divdesmit piecus gadus ieņēma vietu Jonasa sapņos un murgos, un ceļu, kas bija atvedis šurp, viņš bija gājis vienatnē. Viņš gribēja izjust mieru un noslēpumu sevī, gribēja soli pa solim uzkāpt šajā kalnā bez nepieciešamības domāt.” Otrs stāstījums ir par Jonasa bērnību un dzīvi līdz izvēlei kāpt Everestā. Par viņa ilgām “pēc drošām, parastām mājām ar normālu tēvu un normālu māti”, par neapdomīgu pārdrošību, par draudzību, par skumjām un par pasaules apceļošanu vienatnē, meklējot “vienīgo, kā dēļ vērts dzīvot: mīlestību”.

Lasot romānu, vietām radās sajūta, ka uzrakstītais varētu būt īstenība, taču vietām – sevišķi Jonasa ceļojumi pa dažādām pasaules valstīm, šķita kā nereāla pasaka par bagāto princi, kas izbraukā trejdeviņas zemes, meklējot lielo brīnumu. Un beigu beigās atrod.

 

Par autoru

Lasot romānu “Lielākais brīnums” (2013.), radās vēlme ielūkoties austriešu rakstnieka Tomasa Glaviniča biogrāfijā, mēģinot to sasaistīt ar galvenā varoņa sajūtām. No tukša gaisa nevar rasties apcerējums tam, ko tu pats neesi piedzīvojis un pārdzīvojis.

No slavas augstākā punkta – gluži kā Everesta virsotnes, ko Tomass sasniedza divtūkstošo gadu sākumā, sākās personības lejupslīde un pašiznīcināšanās. Ap šo laiku viņu piemeklēja pirmā depresijas lēkme, taču terapija izrādījās neefektīva. 2025. gada novembra intervijā Tomass Glaviničs atzīstas, ka 36-u gadu vecumā (2008. gadā) “biju pilna laika alkoholiķis, šķīries, atkarīgs no kokaīna un patiesi nomākts." 2016. gadā viņš bija bankrotējis (rakstā uzgāju, ka piedalījies azartspēlēs ar kriptovalūtām) un kā pats teica – uz bezpajumtniecības robežas. Tomass tika nolīgts par interneta vietnes slejas autoru, kur par nelielu samaksu ik nedēļu aprakstīja savas nomāktības sajūtas ar nosaukumu “Kad dvēsele sadalās, vēl dzīva.”

Pēdējos gados Tomasa atrašanās vieta nav zināma pat draugiem. Tiek pieņemts, ka viņš bēguļo no Austrijas varas iestādēm, acīmredzot, kādu neizpildītu saistību dēļ. Varētu būt, ka atrodas sava tēva dzimtenē – Dienvidslāvijā.

Man tomēr gribētos ticēt, ka kaut ko no sevis autors ir iedevis grāmatas galvenajam varonim. Tā ir atziņa, ka ne naudas daudzums, ne pasaules apceļošana (autora gadījumā – slava) nespēj kliedēt vientulību un skumjas, kas māc, ja neesi vēl atradis vai arī esi jau pazaudējis savu dzīves mīlestību. Arī Jonass, līdzīgi kā Tomass, uz diviem gadiem ieslēdzās istabā, nevienam nedodot par sevi nekādu ziņu.

 

Par Everestu

Pirms grāmatas lasīšanas nebiju interesējusies, kā notiek kāpšana augstās virsotnēs, piemēram, Everestā. Biju iedomājusies, ka kalna pievarēšanā iesaistās tikai profesionāli alpīnisti, lai pierādītu savu varēšanu. Un bojā uz kalna aiziet tikai tie, kas nosalst, iekrīt kādā ledus aizā vai arī tie, kam uzkrīt virsū ledus atlūzas vai lavīna. Taču romāns manī radīja jaunas atklāsmes.

Lai varētu kāpt Everesta kalnā, jāsamaksā ap 50 000 eiro, nolīgstot kalnu gidus un pavadoņus šerpas. Šerpas ir etniska tauta, kas mīt Nepālas Himalajos (Everesta reģionā). Tie ir izturīgi kalnā kāpēji, jo pielāgojušies lielam augstumam. Parasti šerpas nes alpīnistu mantas, palīdz iekārtoties nometnēs, glābj cietušos u.c. Alpīnistu samaksāto naudu šerpas izmanto, piemēram, skolu celšanai vai labiekārtošanai.

Kāpjot Everestā, iespējama atpūta, nakšņošana vai ilgāka uzturēšanās, gadījumā, ja jānogaida labāki laikapstākļi, četrās nometnēs dažādos kalna augstumos. Nometnē pieejams ārsts, bārs (tas mani pārsteidza) un pat duša. Cik sapratu pēc aprakstītā, tad duša atrodas ārpusē un ir aizsegta vien ar telts audumu. Kurš spējīgs ielīst šādā dušā, kad termometra stabiņš noslīdējis līdz -30⁰C? Arī nakšņošana nav nekāda siltā midziņa, jo telts audekla sienas tikai nedaudz aizsargā no vēja un sala.

Šīs četras nometnes nepieciešamas, lai cilvēki aklimatizētos. Jo augstāk kāpj, jo mazāk būs skābekļa. Ķermenim nepieciešams laiks, lai pielāgotos zemam spiedienam, tāpēc kāpēji ar vienu piegājienu nedrīkst kāpt virsotnē. Lai aklimatizētos, vairākkārtīgi starp nometnēm jākāpj augšā un lejā. Jāietur princips: “kāp augšā, guli zemāk”. Nekāda kārtīga izgulēšanās, protams, ka nesanāk, jo var sāpēt galva, būt vemšana, visu laiku salst.

Virs 8000 metriem atrodas nāves zona. Uz Everesta virsotni (8848 m) no 4. nometnes parasti dodas naktī. Kāpj apmēram 8-12 stundas ar skābekļa masku. Lejupceļam vajag tik pat daudz spēka, taču enerģijas vairs nav, arī skābekļa balons var būt jau tukšs. Skābekļa trūkuma ietekmē rodas halucinācijas. Ja pārāk ilgi paliek virsotnē, tumsā, aukstumā un bez skābekļa, var iet bojā.

ChatGPT uzrādīja, ka pirmie latvieši, kas sasniedza Everesta virsotni, bija Teodors Ķirsis un Imants Zauls. Viņi 1995. gada 14. maijā Everesta virsotnē pacēla Latvijas karogu.

 

 

Lasot grāmatu, līdzās turēju zīmuli, jo vērtīgu filozofisku citātu, kurus vēlējos atzīmēt, tekstā ir gana daudz.

 

Citāti par sevi pasaulē

“(..) pasaule ir plaša (..). Dažas lietas nav atrodamas, lai cik viltīgi un pārdroši tās meklētu, jo dažas lietas atnāk pašas, kad tu tās nemaz negaidi. Piemēram, lielā mīla atnāk tikai tad, kad to nemeklē. Savukārt šis tas cits ir jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē, tikai tad ir izredzes to atrast.”

“Vienalga, lai cik naudas tev būtu bankā, vienmēr ir svarīgi dāvāt laiku ikdienas dzīves lietām. Iepirkties, uzkopt māju, gatavot ēdienu – tas viss tev jādara aizvien no jauna, arī tad, ja tu varētu nopirkt simt restorānu. (..) Tāpēc, ka citādi tu kaut kad pazaudēsi pasauli.”

“(..) ceļojumi paši par sevi var būt komunikācijas paveids – komunikācija ar sevi un ar pasauli tās kopumā.”

“Pasaulē nav skaidrākas vietas par Antarktiku. Un klusums, tas absolūtais, plašais klusums. Un tur ir brīnišķīgi skaisti.”

“(..) cilvēkiem šeit [domāts Everesta klans] nebija tiesības eksistēt, tie drīkstēja cerēt tikai uz caurlaidi, uz vīzu ar ārkārtīgi īsu derīguma termiņu. (..) Tādās ekspedīcijās drīkst doties tikai tie, kuriem nav ģimenes. Vai vismaz bērnu.”

 

Citāti par dzīvību un nāvi

“(..) mirušais liek sevi pamanīt caur savu klātbūtni.”

“(..) aptverdams, cik plāna ir siena starp dzīvību un nāvi, kad tajās sekundēs, kas šķita kā minūtes, satricinošā skaidrībā atskārta, ka jebkura drošība ir ilūzija. Sīka kustība pa labi vai pa kreisi, un viss būtu beidzies. Un uzmācās doma, ka īstenībā tā ir vienmēr, ikkatrā mirklī, ka viņi visi stāv pie neredzama bezdibeņa, kurā iegāžas un acumirklī pazūd cilvēki, tikai vienmēr citi, tas nekad neattiecās uz tevi pašu.”

“Kamēr esi dzīvs, tu vari paciest vēl vairāk sāpju, paveikt vēl grūtākas lietas, atvirzīt savas robežas vēl tālāk. Tu spēj izdarīt visu, pilnīgi visu!”

“Doties briesmās ir vienkārši (..). Sākumā un beigās ir lēmums. Pa vidu nedrīkst būt nekā. Galvenais ir nedomāt. To spēj tikai noteikti cilvēki. Sevišķi tādi, kuriem nav ko zaudēt.”

“Dzīve ir pasargāta tikai tad, ja tiek veltīta kādai lietai, kas ir lielāka par cilvēku, kurš dzīvo šo dzīvi un kalpo šai lietai.”

 

Citāti par stiprumu sevī

Četri cīņas mākslas principi. “1. Ja ceļš ir brīvs, dodies uz priekšu. 2. Ja ceļš ir aizsprostots, apstājies. 3. Ja pretinieks ir stiprāks, piekāpies. 4. Ja pretinieks atkāpjas, seko viņam.”

“(..) ikviens izstāstīts stāsts vairs gluži nepiederēja pašam. Vajadzēja rūpīgi apsvērt, ar ko dalīties. Vissvarīgākos stāstus labāk vajadzēja paturēt pie sevis. Vismaz tikmēr, līdz ieradās vienīgais cilvēks, kuram tie bija paredzēti.”

“Nu tad dari to, kas tev jādara. Vienīgais grēks ir – nedarīt neko.”

“Kāds  pienākums? Izsmelt sevi, izdibināt robežas. Kļūt par tādiem cilvēkiem, par kādiem jums iespējams kļūt.”

“Vienmēr ir kāds, kuram klājas draņķīgāk nekā tev, un katrā situācijā ir kaut kas pozitīvs.”

“Neskumsti, skumjas atņem spēku un nosmacē visu dzīvessparu.”

“To, kuram bail, sargā dievi.”

“Tas, ko tu meklē, jau ir tevī (..). Tev vairs nav jāizmēģina palīglīdzekļi, lai to sev sagādātu.”

“Man šķiet, tu neesi skaidrībā par to, ko nēsā sev līdzi. Ir pienācis laiks atstāt savu nastu šeit, jo šeit tai ir īstā vieta.”

 

Citāti par cilvēkiem

“Ļaudis  šodien izturas tā, it kā upurim nebūtu tiesību sagaidīt, ka vainīgais saņem pienācīgu sodu. (..) Upuri vienmēr paliks upuri. Vienalga, ar ko viņiem atlīdzina.”

“Cilvēki bieži jūtas kā muļķi, kad izturas krietni.”

“Vārds ir kā zīme, ko cilvēks nēsā sev līdzi. Tāda, no kuras nemūžam nevar tikt vaļā un kura tevi ietekmē. Tas ir grūdiens noteiktā virzienā, saņemts pirmajās dzīves dienās.”

“Zaudētāji pēcāk nekad nespēj atcerēties, ka ir sākuši pirmie.”

“Nauda vai vara (..), tikai tā var piespiest cilvēkus izturēties pieklājīgi.”

“Tu zini, ka vienmēr ir rītdiena, parītdiena un aizparītdiena un ka tas nekad nebeidzas? Ka viss, ko tu dari šodien, ietekmēs turpmāko?”

“(..) ir lietas, kuras nav aptveramas ar prātu.”

“(..) brīvību viņš izjuta tik spēcīgi kā vēl nekad, un tā bija vislielākā vērtība. Fiziskā, garīgā, dvēseliskā brīvība. Dārgāka par veselību. Vērtīgāka par laimi. Svarīgāka par pašu dzīvi.”

“(..) ir cilvēki, kuriem var palīdzēt. Ir cilvēki, kuriem neviens nevar palīdzēt. Un ir cilvēki, kuriem nevajag palīdzēt.”

“Vienatne un vientulība bija dažādas lietas (..).”

“Pēc kādām pazīmēm var manīt, ka tu kādu vairs nemīli?”

“Ja kāds tev ir patiešām mīļš, tu skaties uz viņa vājībām caur pirkstiem.”

“Vai tu zini, ka meli padara cilvēku neglītu? Tie pārvērš seju, tā kļūst nīgra. Tas ir sods par meliem.”

“Kad tu kaut ko pabeidz (..), atceries mirkli, kurā tas ir sācies.”

 

Fragments (155.-156.lpp.)

“Tu kļūsti arvien vecāks un gaidi. Kaut kas notiks, kaut kas liels. Tava dzīve neapšaubāmi virzās uz kādu kulminācijas punktu, aiz kura ir izlīgums, šķīstīšanās, laime – neizbēgami un negrozāmi. Kādu dienu viss būs labi. Šodiena ir kļūdaina, rītdiena būs pilnīga.

Tu kļūsti vecāks un gaidi vēl aizvien. Vēl aizvien cīnies ar pasauli un ar sevi, un tas cildenais kā nenāk, tā nenāk. Izlīgums ar sevi un pasauli vilcinās, laime nav ideāla, uzlabojums nav paredzams. Un tikmēr šķiet, ka ar visu gluži nemanāmi iet uz leju.

Tu turpini gaidīt.

Un jūti mostamies nenoteiktas bažas.

Bažas pārvēršas par bailēm, bailes izaug par šausmām, šausmas pārvēršas skumjās, skumjas pārtop neticībā.”