No 5 zirņiem piešķiru

Tēlainā manierē uzrakstīts romāns par cilvēka un dabas, šajā gadījumā – vilku, līdzās pastāvēšanu un mijiedarbību. Grāmatu lasīju, ceļojot pa Rumānijas kalnaino Karpatu apgabalu, tāpēc redzētais vēl vairāk paspilgtināja autora aprakstītās dabas ainavas. Savukārt detalizēti attēloto vilku dzīvi Evanss “aizņēmies” no vairāku autoru grāmatām par vilkiem. Tomēr svarīgākais romānā, manuprāt, ir cilvēku raksturu attēlojums, kur mīlestībai un maigumam pretī stājas naids, nodevība un zemiskums.

Lai noskaidrotu, vai fermeru īpašumos, kas atrodas kalnainajā Montāna štatā (ASV), lopiem uzbrūk vilki, kas tika palaisti brīvībā ar mērķi atjaunot to populāciju, uz Houpas apvidu tiek uzaicināta 29-us gadus vecā vilku pētniece Helēna. Viņai nenākas viegli, jo jāmāk sadzīvot gan ar tiem, kas aizstāv vilkus, gan ar tiem, kas gatavi vilkus nogalēt. Viens no izteiktākajiem un naidīgāk noskaņotajiem līderiem ir valdonīgais Baks, kas ar viltu un meliem cenšas pierādīt vilku vainu. Taču viņa 18 gadus vecais dēls Lūks ir pilnīgs pretstats tēvam, tāpēc var teikt, ka vienas ģimenes ietvaros notiek cīņa par un pret, jo pastāv divejādi uzskati.

Vai iespējams ļaunumu apturēt? Kā? Vai tikai tā, ka ļaunums ietekmē pašu ļaunuma darītāju?

 

Citāti

“(..) bērna zaudējums ir tāds bezdibenis, no kura dzīvē atgriežas tikai nedaudzas ģimenes. Dažas atkal izrāpo gaismā, varbūt atrodot kādu šauru klints izcilni, uz kura atmiņa ar laiku spēj nomest veco sāpju ādu. Citām ģimenēm jādzīvo mūžīgā tumsā.”

“Ja jau tev reiz ir trīsdesmit, tad tikpat labi tu vari būt četrdesmit vai piecdesmit gadus veca. Vai mirusi. Jo – ja līdz tam brīdim tev vēl nav izveidojusies pašai sava, kārtīga dzīve, tad ir gandrīz garantēts, ka tādas tev nebūs nekad.”

“(..) pasaulē vienmēr ir cilvēki, kuri mēģina iznīdēt visu, kas viņiem nav saprotams un pieejams.”

 

P.S. 2000. gada izdevumā piefiksēju vismaz 10 gramatiskās kļūdas.