Romāns nav ne dzēlīgs, ne asprātīgs. Kaut gan jāatzīst, ka pirmā nodaļa iesākās diezgan cerīgi ar jautājumu, kādu esmu uzdevusi sev vairākkārt, domājot par savu bērnu nākotni, kad viņi vēl mācījās skolā un augstskolā. “Kāda jēga skolā ir censties un mācīties? Tikai tāpēc, lai dabūtu labu darbu, pāris bērnu un tad tādā pašā garā turpinātu līdz kapa malai?”

Lasot pirmo nodaļu, nodomāju, ka romāns patiks, jo Ingrīdas (50+) personāžā ieraudzīju sevi. Aprakstītās situācijas un pārdomas šķita atpazīstamas un realitātē izdzīvotas. Iespējams, ka lielai daļai sieviešu pusmūžā pienāk tāds slieksnis, kad rodas nogurums no straujā dzīves ritma un pārlieku lielās pienākumu gūzmas ne tikai darbā, bet arī ģimenes dzīvē, jo tu saproti, ka katra “jaunā diena ir kā šķēršļu trase”, kas jāpārvar, lai kaut kādā pāri palikušajā brīdī atlicinātu laiku arī sev.

Tomēr, lasot nākamās nodaļas, romāns sāka garlaikot. Tas pārvērtās par tradicionāla mīlas trīsstūra aprakstu, jo Ingrīdas vīrs Jāns (50+) pēc 25-iem laulībā nodzīvotiem gadiem, jāatzīst, ka gan ilgi svārstoties un vairākkārtīgi raudot(?!), izvēlējās sākt visu dzīves virpuli no gala, saejot kopā ar gados jaunāku sievieti. Kā uz to reaģēja Ingrīda? Tā, kā to kādreiz bija ieteicis viens no dēliem, būdams vēl pusaudža vecumā: “Kāpēc gan nevarētu dzīvot kemperī un iztikt no pabalstiem?”

 

P.S. Par to mūsdienu dzīves vienmuļību vietā ir krievu izteiciens – зажрались, ko burtiski varētu tulkot kā pārsātinājušies/pārbaroti ar pārticību.

 

Citāti

“Tie vecāki, kuri netika galā ar saviem vecāku pienākumiem, bieži no bērniem saņēma pavisam citu ieinteresētību un rūpes nekā vecāki, kuri bija pildījuši savus pienākumus.”

“Vecāki savus bērnus nevar padarīt labākus, nekā viņi ir, bet sabojāt gan var.”

“Cilvēki bija līdzīgi un vienlaikus arī atšķirīgi, kā mazi vientuļi sniega kristāli tie riņķoja katrs savā universā.”

“Kad sasniedz noteiktu vecumu, tu visu jau kādreiz esi teikusi. Lai kādu stāstu tu stāstītu, tu to jau kādreiz esi stāstījusi.”

“(..) atbildību par sevi vari uzņemties tikai tu pats.”

“(..) mums ir iespējas, ik uz stūra ir kārdinājumi, un mēs visu laiku esam atkarīgi no paškontroles, par kuru mēs paši pat nenojaušam.”

“(..) mēs ilgojamies, lai notiktu kaut kas tāds, kas izjauktu vienmuļību (..), mēs ilgojamies pēc kaut kā tāda, kas liktu mums, velns parāvis, saņemties.”

“(..) kāpēc ir tik grūti pieņemt lēmumus un pēc tam piespiest sevi tos izpildīt, kāpēc ir jādara nepareizas lietas, kuras pat īsti nevēlamies darīt, un kāpēc nepareizās lietas ir tik vilinošas, kāpēc nevar vienkārši nospiest kaut kādu pogu, kāpēc dzīvei ir jābūt cīņai?”