|
1. lappusē – Batumi. Signagi. Kutaisi 2. lappusē – Tbilisi 3. lappusē – Apskates vietas. Dabasskati 4. lappusē – Kristīgās vietas. Augi. Tradicionālie ēdieni un dzērieni
Lai gan gruzīni ir ļoti viesmīlīgi, un viņiem ir bagāta tradīciju kultūra, kopiespaids par valsti man tomēr palika ar salīdzinoši drūmu pieskaņu. Daudzējādā ziņā sajūtas atgādināja Latviju 90-tajos gados. Gan privātīpašumos, gan pilsētvidē valda vizuāla nekārtība, turklāt pārsteidza ceļmalās un citviet izkaisīto būvgružu kaudžu daudzums.
Pilsētas
Batumi Batumi ir Gruzijas otrā lielākā pilsēta aiz Tbilisi. Modernās arhitektūras, iespaidīgo augstceltņu, krāšņās naktsdzīves un kazino dēļ tā tiek dēvēta par Gruzijas Lasvegasu vai arī par Melnās jūras Lasvegasu. 2000. gadu sākumā bijušajam prezidentam Mihailam Saakašvili radās ideja Batumi pārvērst “Vegasas stilā”, pilsētai piešķirot spožumu un mākslīgi radītu greznību, kā arī tūristiem piedāvājot izklaidi visu diennakti. Valdība mērķtiecīgi piesaistīja vairāku miljardu investīcijas, legalizēja azartspēles un aicināja starptautiskās viesnīcu ķēdes būvēt kazino. Batumi ir daudz kazino, kas piesaista tūristus un spēlētājus no kaimiņvalstīm un Tuvajiem Austrumiem. Tā kā Turcijā un daudzās Tuvo Austrumu valstīs kazino ir stingri aizliegti, Batumi šiem cilvēkiem ir kļuvusi par tuvāko vietu, kur "aizbēgt un uzspēlēt", līdzīgi kā amerikāņiem Lasvegasa. Melnās jūras krastmalā izkārtojušies futūristiski debesskrāpji, kas naksnīgajā tumsā mirdz gluži kā Ziemassvētku gaismiņas, nemitīgi mainot savu krāsu rotu un pārvēršot visu piekrasti grandiozā gaismas šovā. Man Batumi atgādina cilvēku, kurš par pēdējo naudu iegādājies dārga zīmola apģērbu, lai radītu turības iespaidu. Aiz spožajām fasādēm un greznajiem debesskrāpjiem joprojām slēpjas nabadzība un ikdienas realitāte, kas kontrastē ar pilsētas uzburto tēlu.
Rodas iespaids, ka Batumi galvenokārt tiek celtas tādas būves, kas nes peļņu. Melnās jūras krastā slejas mirdzoši un iespaidīgi debesskrāpji, taču tajā pašā laikā pie pludmales trūkst elementāru labierīcību. Atpūtnieki šim nolūkam nereti izmanto turpat esošās pārģērbšanās kabīnes.
Signagi Signagi ir viena no skaistākajām Gruzijas mazpilsētām ar bruģētām ieliņām un sarkaniem dakstiņu jumtiem. To ieskauj 18. gadsimtā celts masīvs aizsargmūris ar 28-iem sargtorņiem. Uz daļas no tiem tūristi var brīvi uzkāpt, lai palūkotos panorāmas skatu uz Alazani upes ieleju un Kaukāza kalniem. Gruzīni Signagi dēvē par Mīlestības pilsētu.
Kutaisi Kutaisi ir trešā lielākā Gruzijas pilsēta. Tās atpazīstamākais simbols ir Kolhīdas strūklaka, kas bieži tiek dēvēta par Kutaisi zvēru strūklaku. Vairāki desmiti figūru, kas atgādina zelta un bronzas rotaslietas, attēlo Kolhīdas kultūrai raksturīgos artefaktus, kādus arheologi uzgāja izrakumos visā Gruzijā.
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Izmantota internetā uzietā Gruzijas karte.
Braucot cauri visai Gruzijai, pamanīju, ka lielākai daļai privātmāju ir četru slīpņu jumts jeb teltsveida jumts.
Gruzijā tradicionāli ir divu stāvu privātmājas. Pirmajā stāvā atrodas virtuve un pieliekamais, bet otrajā stāvā – guļamistaba. Zīmīgi, ka mājas ārpusē atrodas kāpnes uz otro stāvu. Vai kāpnes ir arī mājas iekšienē, to nezinu.
Gruzīnu mājoklī balkons ieņem centrālo lomu un kalpo kā pilnvērtīga dzīvojamā istaba. Tas netiek pamests novārtā pat ziemas mēnešos – tur turpinās sarunas, kafijas dzeršana un kaimiņu satikšana.
To, ka Gruzijā dzīves līmenis ir krietni zemāks nekā Latvijā, var spriest pēc privātmāju stāvokļa. Liela daļa izskatās, it kā nebūtu vēl pabeigtas vai arī celtas no tā, kas pagadījies pa rokai – viena siena no koka, otra no betona blokiem. Pie tam reti kurai no betona celtai ēkai ir dekoratīvā apdare. Jaunu privātmāju, kā ierasts redzēt Latvijā, Gruzijā gandrīz neredzēju, pat Tbilisi apkārtnē.
Mani savā ziņā šokēja, ka privātmāju pagalmi nav kopti. Tie izskatās nedaudz bomzīgi - netiek pļauta ne zāle, ne audzēti ziedi. Pagalmi piekrāmēti ar dažādiem atkritumiem pēc padomju laika principa - gan jau kādreiz noderēs. Teritorija aiz sētas piegružota, jo gruzīni laikam vēl nav pieņēmuši, ka būtu jāuzkopj apkārtne arī sētas otrā pusē.
90-tajos gados, kad Gruzijā nebija sakārtots būvniecības regulējums, īpašnieki bieži patvaļīgi paplašināja savus mājokļus, cenšoties palielināt to platību. Padomju laikā celtajām daudzstāvu ēkām bez vienota projekta tika piebūvēti balkoni, telpas un pat konstrukcijas uz jumtiem. Šo haotisko pārbūvju dēļ Tbilisi dzīvojamie rajoni ieguva savdabīgu veidolu, savukārt ēkas zaudēja sākotnējo arhitektonisko kopsakarību.
Finansiālu apsvērumu dēļ gāzes vadi Gruzijā stiepjas pa gaisu. Dzeltenās caurules, kas vijas gar mājām, virs vārtiem un ielu malām, vizuāli bojā skatu uz tā jau neizteiksmīgo pilsētvidi.
Nezinu, vai Gruzijā pastāv atkritumu šķirošana un apsaimniekošana, jo ārprātīgi(!) daudz būvgružu kaudzes bija redzamas ceļmalās. Neizvesti būvgružu un atkritumu kalni bija ne tikai privātīpašumos, bet arī pie viesnīcām kalnos un pilsētās.
Tas, ka ganāmpulks iet pa ceļu, vēl ir saprotams un daudzās valstīs redzēts, bet, kad govis, cūkas, kazas un vistas klaiņo pa ciematu, tas jau šķiet nedaudz dīvaini. Vienā apdzīvotā vietā govis bija ieņēmušas pat futbola laukumu.
Kad pa ceļu redzamas staigājam cūkas, gruzīni smejoties saka: “Redz, kur šašliks iet!”
Pārsteidza, ka visās Gruzijas pilsētās klaiņo suņi. Piemēram, kūrortpilsētā Batumi suņi nostājās uz gājēju pārejas un rēja uz mašīnām, tādā veidā mēģinot tās apstādināt, jo pāri ceļam vēlējās pāriet cilvēku grupa. Gruzijā auto vadītāji nelabprāt stājas pirms gājēju pārejām. Citā pilsētā mūsu grupai sekoja suns, it kā tas mums piederētu. Jāpiemin, ka visiem suņiem ausīs ir dzelteni marķējumi.
Pāris apdzīvotās vietās gruzīni līdzās saviem īpašumiem no tā, kas pagadījies pa rokai, uzmeistarojuši lavočkas* – nelielas tirdzniecības vietas – un mūsu izpratnē antisanitāros apstākļos tirgo mājās gatavotus ēdienus. * лавочка no krievu valodas tulkojas kā bodīte
Gruzijā pārdeva kvasu dzeltenās mucās. Gluži kā manā bērnībā. Kad kādā no apskates objektiem gājām garām šim kolorītajam kvasa pārdevējam, viņš uzsauca, ka kvass ir tik auksts kā Baltijas jūra.
Atpūtas vieta Batumi debeskrāpju rajona parkā.
Āra bodītēs tiek pārdoti trauciņi ar dažādiem augļiem.
Pirmo reizi redzējām eksotiska izskata kukaini – naktstauriņu (dižsnuķa sfings) –, kas mūs maldināja. Lai gan tam bija grūti noticēt, mēs sliecāmies domāt, ka tas ir kolibri putniņš. Šis kukainis, tāpat kā kolibri, nenosēžas uz zieda, bet gan karājas gaisā, strauji plivinot spārnus. Šādi lidinoties uz vietas, tas ar savu garo sūcējsnuķi sūc nektāru. |
