|
Kristīgās vietas
Svetitskhoveli katedrāle, kas celta 11. gadsimta sākumā, atrodas senajā Gruzijas galvaspilsētā Mchetā un ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Gadsimtiem ilgi Svetitskhoveli bija viena no nozīmīgākajām Gruzijas valdnieku kronēšanas un apbedīšanas vietām. Saskaņā ar senajām tradīcijām zem katedrāles atrodas Jēzus Kristus tērps.
Bodbes Svētās Nino sieviešu klosteris atrodas aptuveni divu kilometru attālumā no gleznainās Signagi pilsētiņas. Svētā Nino bija sieviete, kura 4. gadsimtā atnesa kristietību uz Gruziju. Klosteris celts vietā, kur viņa tika apglabāta. Viena no nedaudzajām vietām, kas bija rūpīgi sakopta. No teritorijas paveras skats uz Alazani ieleju un Kaukāza kalnu grēdām.
Alazani ieleja.
Gergeti Svētās Trīsvienības baznīca ir 14. gadsimtā celta pareizticīgo baznīca, kas atrodas Kaukāza kalnos, 2170 metru augstumā virs jūras līmeņa, majestātiskā Kazbeka kalna (5047 m) pakājē. Baznīcas kompleksu veido no masīviem akmens blokiem celta kupola baznīca un atsevišķi stāvošs zvanu tornis. Iekštelpa ir patumša, jo šaurie logi ielaiž maz gaismas. Viduslaikos, kad Gruzijai uzbruka svešzemju iebrucēji, baznīcas atrašanās vieta kalpoja kā droša nacionālo reliģisko relikviju slēptuve.
Apkārtējo kalnu panorāma, skatoties no baznīcas kompleksa.
Augi
Tradicionālie ēdieni un dzērieni (meistarklases un degustācija)
Čurčhela ir tradicionāls gruzīnu našķis, ko smejoties mēdz dēvēt arī par gruzīnu snikeru. Tas ir tīrs dabas produkts, kura pagatavošanā izmanto valriekstus, vīnogu sulu un kviešu vai kukurūzas miltus. Vispirms valriekstu gabaliņus ar adatu saver uz aptuveni 20–30 centimetrus garas kokvilnas auklas. Auklas apakšā uzsien mezglu, bet augšā izveido cilpu pakāršanai (1.) Katlā aptuveni 2–3 stundas vāra vīnogu sulu, nepārtraukti maisot un pakāpeniski pievienojot kviešu vai kukurūzas miltus. Iegūst biezu, viendabīgu masu (2.). Sagatavotās riekstu virtenes aiz cilpas iemērc vīnogu masā, līdz visi rieksti ir pilnībā noklāti. Tad virteni izceļ un ļauj liekajai masai nedaudz notecēt (3.). Virtenes pakarina saulainā, labi vēdināmā vietā un ļauj tām izžūt. Čurčhela ir gatava, kad tā vairs nav lipīga un pēc taustes atgādina stingru gumiju. Tā kā gruzīnu tradicionālajā ēdienu klāstā neietilpst ne kūkas, ne saldie krēmi, čurčhela ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa. To pasniedz pie tējas vai vīna. Pirms ēšanas no čurčhelas izvelk auklu, un saldumu sagriež glītās ripiņās.
Tradicionālā Gruzijas maizes cepšana notiek virs sakarsētām oglēm īpašā māla krāsnī, kas pēc formas atgādina cilindru (4.). Sagatavotā mīkla tiek pielipināta tieši pie sakarsētās krāsns sienas. Maize turas pie sienas, pateicoties mīklas lipīgumam, maizes formai un karstumam.
Tradicionālo šašliku Gruzijā cep no cūkgaļas, nevis jēra gaļas. Turklāt svaigu gaļu pirms cepšanas nemarinē - vietējie uzskata, ka marināde tiek izmantota tikai tam, lai noslēptu vecas gaļas garšu.
Gruzija tiek uzskatīta par vienu no senākajiem vīna darināšanas reģioniem pasaulē. Vīna kultūrai šeit ir vairāk nekā 8000 gadu sena vēsture. 2013. gadā UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta tradicionālā gruzīnu vīna darināšanas metode, kurā vīnu raudzē un nogatavina lielās māla amforās jeb kvevros, kas tiek ierakti zemē.
Pateicoties uzņēmēja David Sarajishvili centieniem, 1884. gadā sākās konjaka (brendija) Sarajishvili ražošana pēc klasiskās franču tehnoloģijas. Tā bija pirmā konjaka rūpnīca visā toreizējās Krievijas impērijas teritorijā.
Čača ir tradicionāls Gruzijas stiprais alkoholiskais dzēriens, ko izgatavo no vīnogu izspaidām – miziņām, sēkliņām un kātiņiem, kas paliek pāri pēc vīna ražošanas. Dzēriena stiprums var sasniegt pat 50–60%. |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Izmantota internetā uzietā Gruzijas karte.
Braucot cauri visai Gruzijai, pamanīju, ka lielākai daļai privātmāju ir četru slīpņu jumts jeb teltsveida jumts.
Gruzijā tradicionāli ir divu stāvu privātmājas. Pirmajā stāvā atrodas virtuve un pieliekamais, bet otrajā stāvā – guļamistaba. Zīmīgi, ka mājas ārpusē atrodas kāpnes uz otro stāvu. Vai kāpnes ir arī mājas iekšienē, to nezinu.
Gruzīnu mājoklī balkons ieņem centrālo lomu un kalpo kā pilnvērtīga dzīvojamā istaba. Tas netiek pamests novārtā pat ziemas mēnešos – tur turpinās sarunas, kafijas dzeršana un kaimiņu satikšana.
To, ka Gruzijā dzīves līmenis ir krietni zemāks nekā Latvijā, var spriest pēc privātmāju stāvokļa. Liela daļa izskatās, it kā nebūtu vēl pabeigtas vai arī celtas no tā, kas pagadījies pa rokai – viena siena no koka, otra no betona blokiem. Pie tam reti kurai no betona celtai ēkai ir dekoratīvā apdare. Jaunu privātmāju, kā ierasts redzēt Latvijā, Gruzijā gandrīz neredzēju, pat Tbilisi apkārtnē.
Mani savā ziņā šokēja, ka privātmāju pagalmi nav kopti. Tie izskatās nedaudz bomzīgi - netiek pļauta ne zāle, ne audzēti ziedi. Pagalmi piekrāmēti ar dažādiem atkritumiem pēc padomju laika principa - gan jau kādreiz noderēs. Teritorija aiz sētas piegružota, jo gruzīni laikam vēl nav pieņēmuši, ka būtu jāuzkopj apkārtne arī sētas otrā pusē.
90-tajos gados, kad Gruzijā nebija sakārtots būvniecības regulējums, īpašnieki bieži patvaļīgi paplašināja savus mājokļus, cenšoties palielināt to platību. Padomju laikā celtajām daudzstāvu ēkām bez vienota projekta tika piebūvēti balkoni, telpas un pat konstrukcijas uz jumtiem. Šo haotisko pārbūvju dēļ Tbilisi dzīvojamie rajoni ieguva savdabīgu veidolu, savukārt ēkas zaudēja sākotnējo arhitektonisko kopsakarību.
Finansiālu apsvērumu dēļ gāzes vadi Gruzijā stiepjas pa gaisu. Dzeltenās caurules, kas vijas gar mājām, virs vārtiem un ielu malām, vizuāli bojā skatu uz tā jau neizteiksmīgo pilsētvidi.
Nezinu, vai Gruzijā pastāv atkritumu šķirošana un apsaimniekošana, jo ārprātīgi(!) daudz būvgružu kaudzes bija redzamas ceļmalās. Neizvesti būvgružu un atkritumu kalni bija ne tikai privātīpašumos, bet arī pie viesnīcām kalnos un pilsētās.
Tas, ka ganāmpulks iet pa ceļu, vēl ir saprotams un daudzās valstīs redzēts, bet, kad govis, cūkas, kazas un vistas klaiņo pa ciematu, tas jau šķiet nedaudz dīvaini. Vienā apdzīvotā vietā govis bija ieņēmušas pat futbola laukumu.
Kad pa ceļu redzamas staigājam cūkas, gruzīni smejoties saka: “Redz, kur šašliks iet!”
Pārsteidza, ka visās Gruzijas pilsētās klaiņo suņi. Piemēram, kūrortpilsētā Batumi suņi nostājās uz gājēju pārejas un rēja uz mašīnām, tādā veidā mēģinot tās apstādināt, jo pāri ceļam vēlējās pāriet cilvēku grupa. Gruzijā auto vadītāji nelabprāt stājas pirms gājēju pārejām. Citā pilsētā mūsu grupai sekoja suns, it kā tas mums piederētu. Jāpiemin, ka visiem suņiem ausīs ir dzelteni marķējumi.
Pāris apdzīvotās vietās gruzīni līdzās saviem īpašumiem no tā, kas pagadījies pa rokai, uzmeistarojuši lavočkas* – nelielas tirdzniecības vietas – un mūsu izpratnē antisanitāros apstākļos tirgo mājās gatavotus ēdienus. * лавочка no krievu valodas tulkojas kā bodīte
Gruzijā pārdeva kvasu dzeltenās mucās. Gluži kā manā bērnībā. Kad kādā no apskates objektiem gājām garām šim kolorītajam kvasa pārdevējam, viņš uzsauca, ka kvass ir tik auksts kā Baltijas jūra.
Atpūtas vieta Batumi debeskrāpju rajona parkā.
Āra bodītēs tiek pārdoti trauciņi ar dažādiem augļiem.
Pirmo reizi redzējām eksotiska izskata kukaini – naktstauriņu (dižsnuķa sfings) –, kas mūs maldināja. Lai gan tam bija grūti noticēt, mēs sliecāmies domāt, ka tas ir kolibri putniņš. Šis kukainis, tāpat kā kolibri, nenosēžas uz zieda, bet gan karājas gaisā, strauji plivinot spārnus. Šādi lidinoties uz vietas, tas ar savu garo sūcējsnuķi sūc nektāru. |
