No 5 zirņiem piešķiru

Romāns sākas ar kāda veca vīra slepkavību, kam tiek sašķaidīta (sadragāta) galva. Izmeklēšanu veic komisārs Kovačs, taču paralēli viņa darbībai pilnīgi nesaistīti aprakstīta psihiatra Horna ikdiena ar saviem pacientiem. Viena no Horna pacientēm ir mazā Katarina, kas, pagalmā ieraugot vectētiņa līķi, no bailēm zaudējusi valodu.

Sarežģīts teksts. Nācās vairākkārtīgi pārlasīt rindkopas, jo brīžiem nesapratu, par ko iet runa. Bezgala daudz personāžu, kurus nav iespējams atcerēties. Autors pēc profesijas ir psihiatrs, tāpēc droši vien aprakstīja pacientu anamnēzi no savas pieredzes, tādā veidā lasītājam radot priekšstatu, ka konkrētajā pilsētiņā mīt ļoti daudz psihopātu, un visi no tiem varētu būt aizdomās turamie.

Bija nodaļas, kas uzrakstītas 3. personā (viņš), un bija nodaļas, kas uzrakstītas 1. personā (es). Nesaprotu, kāpēc. Varbūt, lai musinātu lasītājus, liekot domāt, ka slepkava ir tas, ko apraksta 1. personā.

Darbu neuztvēru kā kriminālromānu. Spriedzes nebija. Lasījās ļoti lēni, bet pamest negribēju. Kopumā romānu varētu raksturot ar trīs vārdiem - psihiski, vardarbīgi, murgaini. 

“Kurš uz kaut ko tādu ir spējīgs? (..) Cilvēks, kuram ir problēmas ar dzīves saldmi, lūk, kurš ir uz to spējīgs.” Jāatzīst gan, ka grāmatas virsrakstam ir zināma saikne ar vainīgo.

 

Citāti

“Uz beigām vienmēr kaut ko labu, un to sūdīgāko, ja iespējams, vienmēr sākumā.”

“Ka cilvēks, kļūdams vecs, visu aizmirst – tas, piemēram, nav taisnība. Īstenībā ir tieši otrādi: ir tādas lietas, kas tev pēkšņi parādās tādā skaidrībā, ka tas ir sāpīgi.”

“Zināmās situācijās cilvēkam pārējie ir vienaldzīgi.”

“(..) cilvēki īstenībā grib, lai viņus maldina. Visi vienmēr izšķiras par labu tam, kas ir samelots.”

“Dzīve vienmēr slikti beidzas. Īstenībā es, būdams psihiatrs, ar to vien nodarbojos, kā iegalvoju cilvēkiem, ka tā nav. Es esmu pasaku teicējs (..). Tas, ka dzīve vienmēr beidzas slikti, ir pietiekams pamats, lai sajuktu prātā vai pārgrieztu sev vēnas, vai durtu heroīnu, bet skaļi tu to nedrīksti teikt.”

“Psihopātiem galvenais ir iebiedēt un iznīcināt (..), viņi vispirms iedzen citos bailes un pēc tam tos iznīcina. Savukārt viņi paši bailes lielākoties nav spējīgi izjust.”

“Reizēm dzīvē viss vienkārši nobrūk tev pāri, un tu neesi gatavs (..). Un reizēm dzīvē nekas tev nenobrūk pāri, un arī tam tu neesi gatavs (..)”

“(..) mūžīgā teoriju pārtaisīšana psihiatrijā arī nav nekas cits kā izmisīgs mēģinājums uzbūvēt ap ārprātu kādu daudz maz celtspējīgu karkasu.”