No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par vientuļu un psiholoģiski sagrautu divdesmit piecgadīgu sievieti Sāru (bērnībā saukta par Sisi; tekstā parādās arī Tiha), kas pirms septiņiem gadiem aizmukusi no vecāku mājām un apmetusies ģimenes vasarnīcā. Katru dienu (protams, izņemot pāris ziemas mēnešus) viņa mēro vairākus desmitus kilometru pa ierastajām takām mežā, lai salasītu sēnes un par nelielu atlīdzību nodotu tās vietējā ēstuvē. Sāra ir laba sēņu pazinēja, jo bērnībā kopā ar tēvu divatā bieži devusies sēņot. “Es nekad neliku nomanīt, ka man sēnes nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai būtu kopā ar viņu (..) Nekad mūžā neesmu bijusi vairāk laimīga kā toreiz, kad kopā ar tēti staigāju pa mežu.”

Sāra tēvu dievināja, tāpēc liels trieciens bija deviņu gadu vecumā, kad tēvs viņu pametis mežā vienu pašu, bet pēc tam vakaros sācis nākt pie meitas uz istabu. Autore izvairās lasītājam pateikt, kas īsti tur noticis. Vai tā bija seksuāla vardarbība glāstu veidā, vai piespiedu dzimumakts, vai maza bērna fantāzijas, ko varētu sasaistīt ar šizofrēnijas murgiem un vajāšanas māniju, vai pārdzīvojumu refleksija uz brāļu attiecībām ar māsu, vai arī sekas pēc nelaimes gadījuma. Uz grāmatas beigām Sāra piemin izvarošanu, bet tai pat laikā atzīstas, ka “astoņpadsmit gados ar vislielāko varbūtību es biju pēdējā jaunava klasē, lai gan nebūt nebiju tā neglītākā.” Izvarota un jaunava?

Dīvaina likās arī mātes uzvedība. Viņa meitu nav ne aizstāvējusi, ne pasargājusi, bet izvēlējusies klusēt.

Kaut kas mani tomēr attur noticēt autores aprakstītajai situācijai. Kāpēc Sāra, lai gan no tēva puses piedzīvojusi vardarbību, jau septīto gadu pieļauj sev atkal un atkal izdzīvot bērnības laimīgos mirkļus mežā sēņojot? Kāpēc viņa tik ilgu laiku nespēj saraut šīs saites ar atmiņām par tēvu? Kāpēc viņa neko nepastāsta saviem brāļiem?