Minhenes lidostas kvesti

Šodien mani pārsteidza Minhenes lidosta. Izrādās, ka te ir pašapkalpošanās. Mums pašiem nācās izdrukāt pie kofera līmējamo lentu un pašiem vajadzēja nosvērt un nodot koferi. Staigāju riņķī pētot, kā šīs divas darbības paveic citi, taču jāatzīst, ka daudziem vietējiem tas arī bija atjautības kvests.

Tālāk bija jādodas uz norādītā ceļa drošības kontroli. Varu kļūdīties, bet, manuprāt, tur bija J; K; L; N un vēl kaut kādi citi ceļi. Mums vajadzēja K ceļu. Pie drošības kontroles punkta vilkām no somas laukā pusizdzertās pet pudeles, lai tās izmestu laukā. Mūs atturēja. Teica, ka ūdeni var atstāt. Tad kā ierasts, sākām no somām krāmēt planšetes, mobilos telefonus, power banku un fotoaparātu. Atkal mūs pārsteidza, jo tas viss varēja palikt somā. Tātad cauri skenerim izbrauca pilna soma ar elektrolietām un ūdens pudelēm (ne tā kā mūsu lidostā). Tikai jakas novilkām un nolikām somām līdzās uz paletes.

Tālāk virzījāmies uz savu K ceļu. Kaut kādā posmā mums vajadzēja iesēsties lidostas pazemes vilcienā, un tas mūs pāris minūšu laikā nogādāja līdz ceļam K. Pats labākais, ka šim ceļam K ir vēl vismaz 30 vārti. Gājām meklēt savus vārtus K08, un tikai tad es sapratu, kāpēc pie lidostas ieejas uz tablo rādījās, ka līdz K08 ir 26 minūtes. Nepiefiksēju, cik daudz laika pagāja mums, bet domāju, ka krietni vien vairāk.

Mūsu lidmašīna kavējās, un tika nomainīti vārti. Labi, ka līdzās – K10. Ja būtu jāmeklē citi atzari, tas sagādātu tikai lieku stresu.

Pats dīvainākais, ka nekur lidostā neuzrādījām ne pasi, ne ID. Visur – arī iekāpjot lidmašīnā – tikām sveikā ar svītru kodu. Kā tas ir no drošības viedokļa? Vai nevar būt tā, ka biļeti nopērk viens, bet aizbrauc pilnīgi cits, jo svītru kodus var pārsūtīt no viena e-pasta uz otru.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.