No 5 zirņiem piešķiru

Nesen biju izlasījusi autores grāmatu “Aizmirstais dārzs”, tāpēc radās vēlme atgriezties pie senaizmirstu noslēpumu atšķetināšanas.

Grāmata patiešām interesanta un valoda laba. Gluži kā purva staignājā mani arvien dziļāk un dziļāk sāka vilkt jau no pirmās rindkopas. Ātri vien nojautu, ka romānam būs jāpiešķir maksimālais vērtējums – 5 zirņi. Tikai grāmatas beigās nedaudz nogāja greizi (varbūt man vienkārši nāca miegs, jo visu nakti lasīju un pulkstenis jau rādīja 6.20). Kaut kā sasteigti likās un, lai piedod autore, bet tomēr līdz galam nenoticēju tādai sakritībai, tāpēc romānam piešķīru 4 lielus zirņus un 1 mazu zirnīti.

Romāna galvenais notikums ir saistīts ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Anglijā, Loenetas muižā, kas izkārtojusies meža ielokā līdzās skaistam ezeram, kādu svinību laikā pazūd gadu vecs puisēns Teo, kurš tā arī netiek atrasts. Uz jautājumu, vai bērns ticis nolaupīts vai arī cietis negadījumā, nav sniegta atbilde jau 70 gadu garumā.

Otrs romāna pavērsiens – 2003. gads, kad Londonas policijas izmeklētāja Seidija, kas ciemojas pie vectēva Kornvolā, kādu dienu, skrienot ar suņiem pa mežu, uziet Loenetas muižu un sāk interesēties par pagātnes neatrisinātajiem noslēpumiem.

Tā kā romānā ir ļoti daudz personāžu (pat trijās paaudzēs), uz lapiņas pierakstīju vārdus, lai lasot vieglāk atcerētos, kas ir kas.

 

Citāti

“Tāda nu ir dzīve: iespēju durvis pastāvīgi atveras un aizveras, kamēr cilvēks savā aklumā iet tai cauri.”

“(..) garlaicība ir nožēlojams stāvoklis, savdabīgs muļķības paveids.”

“(..) nevienam nav tiesību izteikt spriedumu, nezinot visus apstākļus.”

“(..) ja cilvēks pat tualetē nevar gūt mirkli miera, tad ir zudusi pēdējā cerība.”

“Un tad es sev teicu: noslauki puņķus un esi liela meitene.”

“Par cilvēku var spriest pēc viņa attieksmes pret savu mājokli.”

“(..) dzīvei ir savi paņēmieni svaru kausu līdzsvarošanā. Vainīgie var izvairīties no soda, tomēr taisnība agri vai vēlu svin uzvaru.”