Par katru kaut arī niecīgu panākumu ir prieks

Tēvs abas rokas uzlika uz slimnīcas gultas sāna balstiem, mēģinādams no guļus stāvokļa piecelties sēdus. Sapratis, ka pats to nespēs, noliedzoši pakratīja galvu. Katra savā pusē turot pie padusēm, abas ar mammu piecēlām viņu sēdus 90⁰ leņķī. Tēvs tā nebija sēdējis vismaz četras nedēļas. Pēc pāris sekundēm nolaidām guļus. Tad vēlreiz piecēlām un atkal nolaidām. Tā apmēram 8-10 reizes. Vēl mums izdevās viņu pagriezt uz viena un otra sāna, lai es pamasētu muguru.

Pēc decembra vidū divām pārciestajām operācijām no ilgstošas nekustīgas gulēšanas tēvs nevarēja palocīt ne rokas, ne kājas. Viss sāpēja. Šodien pārliecinājos, ka mani divu nedēļu pūliņi, viņu katru dienu masējot un vingrinot 20-40 minūtes, palīdzējuši (cik nu var palīdzēt Parkinsona 5. stadijā). Par katru kaut arī niecīgu panākumu ir prieks. Abas ar mammu uz mājām braucām cerīgā noskaņojumā.

Grāmatā, ko pašreiz lasu (“Anna O”; vērtējums šeit), kāda sieviete miegā nekustīgi guļ jau četrus gadus. Lai muskuļi neatrofētos, medicīnas māsiņa viņu vingrina divas reizes dienā. Izlasītais mani kaut nedaudz nomierināja, jo visu laiku uztraucos, vai 30 minūtes kustības var stāties pretim vairāk kā 23 stundām nekustīgas gulēšanas.